Pirms dažām nedēļām noskatījos raidījumu par jauno cietuma korpusu. Redzēju tās telpas un esmu ar mieru mainīt savu pašreizējo dzīvi pret cietuma.
Pirms dažām nedēļām noskatījos raidījumu par jauno cietuma korpusu. Redzēju tās telpas un esmu ar mieru mainīt savu pašreizējo dzīvi pret cietuma. Esmu pensionāre, darbā par skolotāju nostrādājusi 46 gadus. Degusi kā svece savu audzēkņu dēļ, mācījusi vilkt pirmās svītriņas, veidot pirmos burtus, tos sasaukt kopā. Esmu mācījusi izprast literatūru, iemīlēt to, pazīt rakstniekus, iemīlēt Latviju, tās zemi, ļaudis, dabu. Visus šos gadus esmu atrāvusi mīlestību ģimenei, atdodama to saviem audzēkņiem. Nē, nenožēloju, es pat iekšēji lepojos ar to, ka bērnus varēju vadīt uz patiesības ceļa. Spēju tos pulcināt ap sevi, daudziem dot to, ko nespēja ģimene vai nu aiz nevaļas, strādājot vairākos darbos, daudziem vecāki nogrimuši dzeršanā, bet lielākai daļai nabadzībā. Tāpēc, gatavojoties kādam braucienam, bieži dzirdu: «Nevarēšu!» Atteikšanās to nedaudzo santīmu dēļ?! Un veru maciņu, lai bērns netiktu atrauts no kolektīva. Esmu klasi aiz klases vākusi, saukusi kopā, sargājusi kā cāļu māte.
Un tad sirds. Ak, šī sirds! Neļāva vairs turpināt ierasto darbu, un ar dziļām sāpēm bija jāatvadās no skolas, no savas klases bērniem. Jāaiziet no saviem audzēkņiem. Pat mani lielākie delveri pienāk klāt un skatās acīs, kad esmu parādījusies skolā. Sāpīgi, ka nevarēšu viņus vest tālāk. Tagad tas jādara citiem.
Tas par manu darbu un mīlestību. Nu pēc nostrādātiem 46 gadiem skolotājas darbā jāsaņem pensija. Un, izrādās, esmu sapelnījusi tikai tik, lai pēc nomaksātajiem rēķiniem maciņā vairs saskaitītu ne vairāk par 26 latiem! Tātad nepilns lats dienai. Vai par to var iegādāties ko derīgu, vajadzīgu? Santīms jāgroza pirkstos, jo var nepietikt pārtikai. Jārēķina, kas maksā lētāk. Bet vakaros, kad esmu viena, sirdi sagrābj šausmīga netaisnība. Par mūža darbu nespēju iztikt vecumdienās. Daži pacentās viena gada laikā paaugstināt savu pensiju par simtiem latu. Daudzi kļuva miljonāri. Bet tie, kas visu mūžu atdevuši bērniem, netiek pienācīgi atalgoti. Ļoti sāpīgi. Tāpēc, noskatoties raidījumu par labiekārtoto cietuma kameru, prātā radās salīdzinājums.
Par nelietības izdarīšanu cilvēku aplaimo ar brīvu labiekārtotu mitekli, ar siltumu, gaismu un ēdienu. Cik noprotu, tad ēdiena vērtība ir 3 lati dienā. Bet tam, kas strādājis savas tautas labā, vecumdienās jāiztiek ar bada maizi. Rodas doma, vai nevajadzētu pieteikties Labuckas kundzei par cietumnieku, vismaz neciestu trūkumu. Varbūt iežēlosies par pensionētu skolotāju?
Tāpēc rodas jautājums, kas vairāk vajadzīgs Latvijai – skolotājs, medicīnas darbinieks, pensionārs, kas sevi darbam jau atdevis, un citi nepietiekami atalgotie vai tie augsti lobētie, kam gar tautu nav nekādas daļas.
Teiksiet – ko paši ievēlējāt, to dabūjāt! Pareizi, bet tikai daļēji. Jo neviens neparedzēja, ka deputāti tik krasi mainīs savu nostāju, partiju un tos, kuri jāatbalsta. Noslaucīs kājas pirmsvēlēšanu dotajos uzskatos, solījumos.
Kādas skolotājas rūgtajās pārdomās ieklausījās Guntars Bullis
