Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
Viena no visjaukākajām pirmskara laika tradīcijām skolā bija mācību gada beidzamā stunda. Katrs skolotājs tai gatavojās īpaši un atklāja sevi ar ko negaidītu, bet interesantu un aizraujošu. Piemēram, gleznotājs Strekāvins muzicēja un dziedāja. Viņa lielākā aizraušanās bija brīvprātīgā ugunsdzēsēja darbs, kam viņš veltīja laiku Latvijas un pat Eiropas mērogā. Par to bija daudz stāstu. Vēsturniece Akermane, kuras brālis bija lidotājs un lidmašīnu konstruktors Amerikā, prata stāstīt par lidmašīnām un jaunākajiem sasniegumiem brāļa darbā. Ķīmiķis Greste vispār bija interesants runātājs, viņš pārzināja Rūdolfa Blaumaņa dzīvi, bet ne mazāk interesanti spēja stāstīt par kādu Latvijā atrodamu izrakteni un tā izmantošanas iespējām. Ģeogrāfs Dravnieks stāstīja par ceļojumu uz kādu no 16 valstīm, kuras viņš bija apmeklējis. Matemātiķis Šitka vienmēr bija gatavs runāt par Visuma problēmām, darīja viņš to lēni un ar apdomu. Astronoms Berka, kurš, kā kāds skolēns bija saskaitījis, minūtē varējis izrunāt pat 176 vārdus, labi pārzināja ļoti plašu zinātnes un tehnikas jautājumu loku. Fiziķis Ģirupnieks stundām spēja runāt par radio attīstības iespējām un citiem fizikas zinātnes sasniegumiem Latvijā un pasaulē, bet literātam Flūginam patika savus audzēkņus pārsteigt ar kādu vēl nekur neiespiestu un plašākai sabiedrībai nepazīstamu rakstnieka darbu.
Pēdējā zēnu klase
1940. gada izlaidums direktora Kārļa Līkuma vadībā notika 16. jūnijā visām Latvijas vidusskolām vienlaikus. Jelgavniekiem kopējā svinīgā daļa – Jelgavas teātrī, bet apliecību izsniegšana – katras skolas telpās. Togad bija vēl kas ļoti īpašs – skolu beidza pēdējā zēnu klase, jo ar nākamo mācību gadu tā kļuva par Sieviešu ģimnāziju. Bija paredzēts, ka tajā mācīsies tikai meitenes, tāpēc arī tā rīta svētbrīdī zēnu klases karognesēji Valdis Utkins, Ziedonis Ķēniņš un Alfrēds Straumanis skolas karogu nodeva nākamās izlaiduma klases izvēlētajai karognesējai Birutai Blūmai – labākajai mācībās un skolas mazpulka vadītājai. «Zemgales Balss» un citas Latvijas avīzes vēlēja laimīgu nākotni Latvijas vidusskolu beidzējiem. Tomēr gaisā virmoja nopietns satraukums. Visā Latvijā un, protams, arī Jelgavā.
10. jūnijā Pārlielupē izstāžu laukumā bija atvērta PSRS lauksaimniecības izstāde, kuru atklāšanā zemkopības ministrs Jānis Birznieks bija raksturojis kā lielu uzmanības pierādījumu Latvijai. Taču pirms izlaiduma dienas Jelgavu sasniedza ļoti satraucoša ziņa, ka 15. jūnijā Latgalē noslepkavoti vairāki robežsargi. Jelgavā jau naktī bija veikti drošības pasākumi lidlaukā, arī pašpārvaldes iestādēs. Varbūt skolēni to nezināja? Varbūt zināja, apjauta? Nākamajā dienā cauri Jelgavai pa Meitenes šoseju sāka plūst krievu tanku kolonnas. Gaisā parādījās svešas lidmašīnas, kas pavadīja tankus. Tanki brauca pa tagadējo Akadēmijas ielu un pāri Lielupei devās uz Rīgu. Pēcpusdienā svešās kaujas mašīnas bija piepildījušas visu ceļu. Kā jutās tikko skolu beigušie un viņu vecāki?
Jaunuzceltajā 15. maija pamatskolas ēkā Mātera ielā tika ievietoti karavīri, bet sporta laukumā iekārtota karavīru apsargāta tanku kolonnas nometne. Pēc dažām dienām skolā nomainīja direktoru. Par to iecēla Jāni Stengrēvicu, liepājnieku. Vēl vasarā tika sasaukta skolotāju apspriede, kas notika Mātera ielas skolas nama zālē. Neatkarīgā Latvijas valsts preses slejās tiek dēvēta par buržuāzisko Latviju. Jau 29. jūnijā «Zemgales Balss» publicē rakstu «Skolotāja jaunā stāja»: «Ticības mācība pieļaujama kā fakultatīvs priekšmets uz skolēnu vecāku rēķina. Mācību valodai jābūt tai, ko bērni runā ģimenēs. Ievedama krievu valoda kā mācību priekšmets. Atjaunojama kopmācība pamata, vidus un arodskolās.»
Dzīvē viss bija daudz radikālāk. Mūsdienu skolas mācību grāmatās zinātniskā valodā teikts – notika sovjetizācija. Un tajos notikumos visā pilnībā atklājās padomju iekārtas saldās propagandas melīgums un necilvēciskās rīcības ciniskums. Valsts bija okupēta, viss tika pārkārtots, iznīcinot pastāvošo pārvaldes, skolas un ikviena cilvēka ierasto dzīves kārtību. Uzskatus, tradīcijas iznīcināt bija visgrūtāk.
Iekārto sarkanos stūrīšus
Cilvēku pāraudzināšanas nolūkos visur iekārtoja sarkanos stūrīšus, arī skolās, teātrī, protams, ar padomju valsts darbinieku portretiem, plakātiem uz sarkana auduma. Tur padomju politdarbinieki vadīja politmācības. Sākumā tās notika katru nedēļu un bija obligātas. Skolās nodibināja komjaunatnes un pionieru organizācijas, nozīmēja darbiniekus, kurus sauca – komsorgi, partorgi, pionieru vadītāji. Izdeva PSRS svētkiem atbilstošas sienas avīzes. Skolu bibliotēkas «iztīrīja» no agrāk sarakstītajām mācību grāmatām. Parādījās aizliegto grāmatu saraksti. Starp citu, J.Grestes paskaidrojošā grāmata skolām paredzētajam uzskates līdzeklim – derīgo izrakteņu un iežu kolekcijai «Latvijas derīgie izrakteņi» – arī skaitījās aizliegtā. Problēmas bija ar vēstures mācību grāmatām, tāpat cilvēkiem, pirmkārt visiem, kas apbalvoti ar neatkarīgās Latvijas ordeņiem. Tiem, kas dienēja Latvijas armijā, pilsētas policijā, strādāja pilsētas pašpārvaldē. Viņus nomainīja vai iznīcināja pakāpeniski. Latvijas armijas daļas atradās vasaras nometnēs. Litenes nometnē bija arī skolas militārais audzinātājs Ludvigs Jeremovics. Jelgavā dzīvoja viņa sieva Edīte un meitiņa. Ludvigu izsūtīja uz Noriļsku, kur stingrā apcietinājumā vajadzēja strādāt ogļu šahtās. Ģimene palika pilnīgā neziņā, kas noticis ar tēvu, tā pagāja vairāki gadi, arī kara laiks. Tikai pēc tam radinieki laukos saņēma no Ludviga vēstuli par viņa atrašanās vietu un paziņoja ģimenei. Tad sieva lūdza atļauju izbraukt pie vīra, izņēma meitu no skolas, pārdeva visu mantību, un abas devās uz nometni Tālajos Ziemeļos. Vīram bija beidzies obligātais apcietinājuma laiks, un viņš varēja atrasties piespiedu nometinājumā. Varbūt tuvinieku atsaucība izglāba Ludviga dzīvību?
Meita nepazina tēvu, jo māte nebija par viņu stāstījusi. Bija jau pēckara padomju laiks, bet Edīte bija īsta latviešu virsnieka dzīvesbiedre. Meita Nanija vēlāk atgriezās Latvijā un centās iestāties mūsu universitātē. Tur viņu neuzņēma. Tēva dēļ, protams. Nanija izmācījās par farmaceiti un savu darba mūžu nostrādāja vienā mūsu pilsētas aptiekā. Ludvigs un Edīte atdusas kādā Jelgavas kapsētā. Viņu mazmeita Biruta strādā par kokles skolotāju Jelgavas mūzikas skolā, bet divi mazmazdēli gatavojas startam Latvijas kultūras laukā.
Citāds liktenis izveidojās Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Paula Blūma bērniem. Biruta Blūma bija skolas mazpulka vadītāja un kļuva par skolas karognesēju 1940. gada pavasarī. Viņas jaunākais brālis Jānis mācījās Jelgavas Pedagoģiskā institūta pamatskolā. Mācību laikā ģimene dzīvoja pilsētā, vasaras pavadīja laukos, jo tēvs bija mežsargs un bija iegādājies māju ar zemi – Glūdas pagasta Maišeļus. Viņa sapnis bija, lai bērni apgūtu kādu ar zemi un laukiem saistītu specialitāti un visi varētu dzīvot lauku mājās. Viņš arī radināja savus bērnus pie lauku dzīves un darba.
Pauli Blūmu apcietināja drīz pēc tam, kad viņš klusībā bija atzīmējis savu 50. dzimšanas dienu. Sākumā sieva nesa viņam veļu un produktus uz Jelgavas cietumu, bet pēc laika tos vairs nepieņēma. Otrā dienā skolas Pasta ielas ēkā Birutu izsauca uz skolas kanceleju. Tur bija mazpulku vadītāja skolotāja Strekāvina un kāds svešs vīrietis nepazīstamā militārā formā. Birutai prasīja, kur atrodas mazpulka karogs, un lika to atnest. Viņa atnesa. Tad svešais to paņēma, saplēsa un nosvieda zemē. Svešais aizgāja, bet Biruta devās uz mājām raudot. Viņa saprata, ka skolā atgriezties nedrīkst, jo var pazust tāpat kā tēvs. Māte un bērni aizbrauca uz laukiem. No 1941. gada 14. jūnija deportācijas viņus izglāba mājstrādniece Līna Sietiņa, kuras brālis strādāja Jelgavas čekā. Māte ar bērniem paslēpās.
Vēlāk, jau kara laikā, Biruta izmācījās par sanitāri, strādāja pie ievainotajiem kara hospitālī. No deportācijas viņa gan neizglābās – Birutu apcietināja pēc kara Kazdangā par palīdzību mežabrāļiem. Sākumā izsūtīja uz Pečoru, tad Vorkutu un beidzot uz Džezkazganu. Ap 1953. gadu šajās stingra režīma Kazahijas nometnēs notika ieslodzīto sacelšanās, par kuru ziņas bija aizgājušas pat līdz Austrālijas latviešiem. Ieslodzītos šāva bez brīdinājuma, taču Biruta toreiz tika paglābta no nāves, kaut arī bija viena no sacelšanās organizatorēm un atbildīgajām sieviešu korpusa barakās. Birutu aizsūtīja darbā tālajā dārzniecībā, un, kad sievietes atgriezās, apšaušana jau bija notikusi un sacelšanās apspiesta. Uz soda laika beigām Biruta satika Augustu Eglīti, abi apprecējās, iekārtoja māju, bet pēc 1956. gada kopā ar meitiņu Veltu atgriezās Latvijā.
Nīgrandes Jānis Blūms ir Birutas mazais brālis, Saldus novada Goda pilsonis. Biruta, Augusts un viņu meita, kas vēl paguva izstudēt bioloģiju, uzrakstīt grāmatu un iestādīt Maišeļu mājās dārzu, tagad atdusas Kažmeru kapsētā Tērvetes upes krastā. Bet Latviešu namā Melburnā ir Birutai veltīta piemiņas plāksne. Latviešu Orleānas jaunava – tā viņu dēvē.
Kad Jānis par darbu Nīgrandes kolhoza priekšsēdētāja amatā bija nopelnījis vairākus «padvaras» apbalvojumus, viņš devās pie čekas priekšnieka Rīgā uzzināt par sava tēva likteni. Un viņam pateica, ka tēvs ir nošauts, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris nošauts kā valsts ienaidnieks. Savam tēvam un citiem represētajiem Jānis ir izveidojis piemiņas sienu pretī tai vietai pie Ventas, kur savu kaujas uzdevumu Oskara Kalpaka vadībā veica viņa tēvs. Mamma nomira Amerikā. Bet Ezeres centrā ir uzcelts piemineklis mazpulkiem, jo tur ir latviešu mazpulcēnu kustības sākotne un tur dzimusi arī Birutas mamma, kuru tēvs satika Ezerē Latvijas neatkarības cīņu laikā.
Izpostītā pilsēta
1940. gadā mūsu skolā Ziemsvētkus nesvētīja. Padomju laikā tie bija aizliegti – notika mācības, visi strādāja, brīvdienas sākās pēc Jaungada.
Jau 1940. gada rudenī tika apcietināti 27 citu Jelgavas vidusskolu audzēkņi. Aresti turpinājās visu laiku līdz lielajai deportācijai 1941. gadā. Pirmais mācību gads pēc padomju okupācijas – Baigais gads (un citādi to laikam nenosaukt) – raksturīgs arī ar apzinātu pretošanos okupācijai. Kad apcietināja un uz Krieviju deportēja skolas 1940. gada labāko skolnieku, skolas karognesēju, absolventu Valdi Utkinu, kurš bija iesaistījies pretošanās grupas KOLA (Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai) darbībā, bijušie klasesbiedri un citi skolēni, kas viņu pazina, sanāca kopā un zvērēja Valdi nemūžam neaizmirst, bet Alfreds Straumanis viņa piemiņai sacerēja stāstiņu (A.Vilnis «Parīzes klošārs», «Sprīdītis», 1999). Minētajā grāmatā Alfreds arī izstāsta, kā paglābies no deportācijas 1941. gada 14. jūnija naktī, kā atsaucīgi cilvēki palīdzēja, kad viņš tika meklēts gan dzīvesvietā, gan Jelgavas teātrī, kur viņš strādāja, gan Misas pagastā dzīvojošo vecāku mājās. Viņš savu mūžu veltīja teātrim, dzīvoja Amerikā. Mūsdienās Latvijai kalpo viņa mazmeita Kaija, arī mazdēls, kurš ir IT speciālists.
Skolas skolēnu uzvārdi, kurus izsūtīja 1941. gada jūnijā, nodrukāti statistiķa Jāņa Kronlina grāmatā no 1732. nr. līdz 1741. Velta Gūtmane, Ņina Jancova, Anna Kauliņa, Liesma Krūmiņa, Astrīda Kuikulīte, Mirdza Ozolāja, Skaidrīte Staļģe, Mērija Upeniece, Velta Veisberga, Ruta Ziediņa. Viņas bija meitenes no 7. līdz 11. klasei, visas izveda kopā ar vecākiem. Dzintra Geka, kura pētījusi izsūtīto bērnu likteņus, raksta par viņām savā grāmatā «Sibīrijas bērni». Vēlāk M.Upeniece stāsta: «Mani ar brāli arestēja divus vien, ne tēva, ne mātes nebija mājās. Vecāki atnāca dienu vēlāk uz vagonu, kur bijām mēs ar brāli. (..) Atgriezāmies Latvijā 1957. gadā. Nedeva ne darbu, ne arī vietu, kur dzīvot. Tēvs un māte bija nomocīti, mana un brāļu jaunība izpostīta.»
Apcietināto vilciens Jelgavā stāvēja pie tā sauktās Kara rampas, Mālderciemā (ja iet pāri dzelzceļa tiltam, tas ir pāri tiltam kreisajā pusē). Tur piederīgie gāja meklēt savus tuviniekus, aizvedamos, jo vagoni pildījās kādas trīs dienas, no laukiem vēl atveda apcietinātos. Tur stāvēja arī no Kurzemes un Zemgales pienākušie ešeloni. Starp viņiem arī mūsu bijušie absolventi, skolotāji no Zemgales, pagastu vadītāji, viņu radinieki, pat Lāčplēša ordeņa kavalieris no Staļģenes Harijs Ķeikulis, aizsargu komandieris O.Skusts – skolas vēstures apkopošanas aizsācējs – ar sievu Zelmu un daudzi daudzi citi. Bija karsts laiks, bet vagonos gaidošie velti lūdzās padzerties. M.Upeniece stāsta: «Kad braucām pāri robežai, viss ešelons, neatceros, cik vagonu – 66 vai 67 –, dziedāja «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils».»
Mērija nu atdusas mūža mierā Baložu kapsētā. Viņa no šīs pasaules aizgāja, nesaņēmusi gandarījumu par pārciesto. «Nē, es nevēlos vairot ļaunumu, nosodot tos, kas pie tā vainīgi. Tur, augšā, to izlems taisnīgāk bez manis, bet cilvēcīgu nožēlu gan gribēju dzirdēt,» sacīja M.Upeniece.
1941. gada ziemā tika apcietināts Jānis Greste juniors, kurš tikko decembrī bija apprecējies. Viņš bija daudzsološs Ķīmijas fakultātes students. Par darbošanos pretošanās kustībā «Tēvijas sargs» Jāni nošāva 1942. gada februārī Krievijā. Par to tēvam pateica tikai 1946. gada beigās, kad viņš atsacījās pieņemt padomju goda nosaukumu, ja nepateiks, kas noticis ar dēlu. Divas reizes izsūtīts tika skolotāja Strekāvina dēls Viktors – sākumā viņš bija filtrācijas nometnē par dienestu leģionā. Viņš izsūtījumā mira.
Pretošanās padomju režīmam nebeidzās arī pēc Otrā pasaules kara. Vidusskolas meitenes nodibināja «Trīszvaigžņu kolonnu», un nosaukums jau rāda, par ko viņas domā, kam uzticas un ko nepieņem. Meitenes nebija vienas. «Kolonnā» bija iesaistījušies arī tehnikuma zēni, atsevišķi Jelgavas 3. pamatskolas skolēni. Viņi nepieņēma oktobra svētku obligāto svinēšanu, pionieru un komjaunatnes organizāciju darbu, komandas, rituālus, mācību grāmatas, pilnas ar svešas valsts dzīvi.
Sagūstītie latviešu leģionāri atradās gūstekņu nometnē Pārlielupē zem klajas debess. Pilsēta bija izpostīta. Meitenes gāja uz nometni, starp ēdamlietām aiznesa arī papīru, kādu rakstāmo. Gūstekņi uzrakstīja savas tuvinieku adreses, ko meitenes nosūtīja vai pat aizveda. Radinieki brauca satikt savus dēlus. Daudziem nometnē bija būtiski saņemt medicīnisko palīdzību. Tenisone, viena no meitenēm, zināja, kā var palīdzēt, jo pilī pagrabtelpās bija saglabājušies medikamenti. Tos nogādāja nometnē esošajiem un arī partizāniem Lietuvas pierobežā.
Meitenes neieradās uz oktobra svētku svinīgo skolas sanāksmi, bet sapulcējās kādā izpostītā mājā tālu no skolas Lielupes otrā krastā. Iededza sveces, skaitīja latviešu dzejnieku dzejoļus, runāja par savu pēckara dzimteni. Kopējiem spēkiem izdeva nelegālu žurnālu. Organizācijas vadītāja pēc atmodas par šo pretošanās kustību un sarežģīto laiku Jelgavā ir uzrakstījusi grāmatiņu.
Protams, šāda darbošanās nevarēja būt ilgstoša: meitenes tika atklātas un apcietinātas. Apcietināja daudzus, arī zēnus. Pratināšana esot notikusi dzelzceļa čekas mājā tagadējā Pasta ielā (pirms apļa pie stacijas un dzelzceļa tilta pagrieziena). Okupācijas muzejā Rīgā saglabājušies pat liecinieku stāsti – kāds apcietinātais, blakus telpā atrazdamies, dzirdējis meiteņu pratināšanu. Tā nav mīlīga aprunāšanās. Apcietinātie jaunieši tika tiesāti kā valsts nodevēji, viņus izsūtīja uz Urāliem un citām vietām. Latvijā meitenes atgriezās tikai 1957.gadā.
Vai ar aprakstītajiem gadījumiem beidzās pāraudzināšana padomju garā? Protams, nē. Tas bija tikai sākums.
