“Sapnis par skolotājas darbu aizsākās jau piecu gadu vecumā. Tolaik gan mācīju tikai lelles,” stāsta skolotāja Anna Švītiņa. Elejas vidusskolā viņa strādā jau 30 gadu, sākotnēji par ķīmijas un bioloģijas skolotāju, vēlāk sākusi mācīt arī angļu valodu. Pati sevi viņa raksturo kā bērnu barvedi jau kopš agras bērnības.
No Nautrēniem līdz Elejai
Līdz karjerai Elejas vidusskolā nācies iet gana tālu ceļu. Viņa mācījusies Rēzeknes novada Nautrēnu vidusskolā un vēlāk Daugavpils Universitātē. “Es vēlējos mācīt ķīmiju, un vienīgā vieta Latvijā, kur man piedāvāja ķīmiķa darbu bija Elejas vidusskola,” stāsta Anna Švītiņa. Pēc specialitātes viņa ir ķīmijas un bioloģijas skolotāja, bet “lielā mīlestība” vienmēr bijusi tieši ķīmija. Tomēr pedagoga darbs nav vienīgais, kas izmēģināts. “Es pamēģināju uz pusslodzi arī citus darbiņus. Intereses pēc, kā saka – lai paskatītos, kas aizkaram otrā pusē. Visu laiku pavadot vienā darbā, rodas sajūta, ka tas ir ļoti labi, un gribas redzēt, varbūt kaut kur citur nav tik labi. Gribas sev un pasaulei pierādīt, ka es taču kaut ko citu arī varu,” tā skolotāja Anna. Viens no darbiem, kas izmēģināts, bija laikrakstā “Zemgales Ziņas”, – viņa redakcijā gadu strādājusi par ārštata korespondenti. Lai arī redaktore aicināja pieņemt amatu kā pilnas slodzes darbiniekam, skolotājas karjera bijusi tuvāka. “No skolas es nekad neesmu aizgājusi, pat prātā nav nācis,” saka pedagoģe.
Laika gaitā, saprotot, ka radusies vēlme papildināt savas zināšanas un uzlabot skolas rezultātus angļu valodā, iestājusies Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Ideja radusies, kad pamanījusi, ka skolā nav neviena pastāvīga angļu valodas skolotāja. Toreiz teikusi sev, ka tā ir viņas niša. Angļu valodas zināšanas vēlāk uzlabotas, trīs gadus pavadot Anglijā, ko skolotāja atzīst kā lielisku pieredzi: “Es uzspodrināju savas angļu valodas zināšanas gandrīz līdz dzimtās valodas līmenim.” Tieši vide un ikdienas dzīve Anglijā palīdzējusi visvairāk. Lai gan tā bija lieta, ko pati vēlējās paveikt, sākotnēji gājis grūti, jo angļu valodu kopš pašas skolas laikiem bija piemirsusi.
Primārais – skolotājas darbs
Mācoties nekad neradās doma visam atmest ar roku, jo vienmēr jutusi, ka ir īstajā vietā. Tas motivējis visvairāk. Jau no bērnības Annai paticis rakstīt, lasīt, veidot žurnālus un dažādas citas skolotājiem raksturīgas nodarbes, tāpēc pedagoga profesija vienmēr likusies tuva sirdij. Kad beidzot varēja doties praksēs, izbaudījusi tās no sirds, jo arī bērni viņai vienmēr patikuši. “Es ar prieku nāku uz darbu, pirmdiena man nav moku diena,” saka skolotāja, “es atnāku uz pirmo stundu un piesmeju visu klasi.” Tas ir viņas veids, kā likt bērniem smaidīt, un viena no lietām, ko viņa vēlētos redzēt visu skolotāju darbā, jo pati labprāt ir tā, kas cilvēkiem rada prieku. Anna Švītiņa uzskata, ka bērnu un skolotāju saista sava veida dīvaina ķīmija: “Dažreiz šķiet, ka tam labākajam, paklausīgākajam vai izcilākajam vajadzētu būt skolotāja mīlulim, bet īsti tā nenotiek, pievelk tāds īpatnējs cilvēciskais faktors. Vienmēr katrā klasē būs tas viens nepaklausīgais bērns, kas reizēm pat pateiks kādu asu vārdu pretī, bet tā ir tā ķīmija, kas man patīk, tā fantastiskā ķīmija. Man šķiet, tas dara manu darbu tikai interesantāku, jo es redzu, ka bērnam acīs ir uguntiņa, un saprotu – šeit man ir kaut kas aizraujošs, ar ko strādāt.”
Grūtākais pedagoga darbā Annai Švītiņai šķiet darba rezultātu novērtēšana, jo ir jāņem vērā dažādi faktori. “Kad cilvēks noskrien simts metrus noteiktās sekundēs, viņš zina, ko ir paveicis, bet skolotāja darbā tā nav. Pat ieskaišu vai eksāmenu rezultāti to nespēj noteikt, jo ir jāņem vērā, ka varbūt bērnam bijis slikts garastāvoklis, viņš fiziski slikti juties, bet varbūt iepriekšējā nakts noballēta.” Viņasprāt, atzīmes neataino patieso situāciju un ne vienmēr spēj atklāt īsto bērna intelekta līmeni. “Man šķiet mazliet skumji, ka bērns jāvērtē pēc tā, vai viņš ir atnesis mājasdarbu. Skolotājam jābūt nevis 100 procentu, bet pat visus 200 procentus godīgam un visi jāvērtē vienādi,” tā pedagoģe. “Šis darbs daudz dod ne tikai skolēnam, bet arī man pašai. Gadās mirkļi, kad skolēns pasaka kādu asāku vārdu vai klases atzīmes nav tik labas, un es domāju: ka esmu ļoti centusies, kā tā? Bet ir jāmāk sev pateikt “Stop!” un jāspēj saprast, ka tas nav bez iemesla. Tādos brīžos sāku meklēt un analizēt sava darba trūkumus. Domāju, gadu laikā esmu kļuvusi par ļoti labu skolotāju,” prāto Anna Švītiņa. Viņa atzīst, ka ir grūti kā skolotājai saprast sava darba rezultātus, tomēr mirkļi, strādājot ar bērniem, tiek izbaudīti un ir liels gandarījums redzēt, ko viņi sasniedz.
Šūt un spēlēt teātri
Skolotājas darbs nav vienīgais, kas Annu dzīvē aizrauj. Brīvais laiks tiek atvēlēts vaļaspriekiem – teātrim, dejai un apģērbu modelēšanai. “Apģērbu modelēšana man ļoti patīk, jo es bieži nespēju atrast lietas, kas atbilstu manai personībai. Veikalos nopērkamais apģērbs lielākoties mani neapmierina, tāpēc darinu to pati. Protams, būtu arī nepatīkami redzēt kādu citu dāmu tādā pašā kleitā. Priecē, ka tāda kleita kā man nav vairs nevienam,” joko skolotāja.
Teātris ir vēl viena lieta, ko pirms daudziem gadiem viņa aizsākusi, nospriežot, ka skolā nav pietiekami daudz ārpusstundu nodarbību. Tolaik domājusi, ka aktiermāksla ir pašas vienīgais talants, neskaitot skolotājas darbu, tāpēc sākusi sevi izglītot arī kā aktieri un pat režisori. Pašlaik skolotāja vada ne tikai skolas teātra pulciņu, bet arī aizsākusi Elejas pagasta amatierteātra darbību un pievienojusi to vaļasprieku sarakstam.
“Aktiermāksla man ir diezgan tuva, ākstīties es vienmēr esmu pratusi,” viņa smejas. Divus gadus savas prasmes papildinājusi un aktiermākslu mācījusies pie režisores Lūcijas Ņefedovas. “Tad man pirmo reizi atausa tāda kā gaisma par to, kas patiešām ir teātris,” atzīst Anna Švītiņa. Pirms gada pabeigti aktiermākslas kursi Latvijas Kultūras akadēmijā, pēc kā, viņasprāt, uzlabojās Elejas pagasta amatierteātra sniegums. Savas izrādes gan tiek veidotas vairāk skolēniem, jo tās prasa īpašu pieeju. Lielāko prieku viņai sagādā gatavot jaunos aktierus Skolotāju dienas uzvedumiem, jo “tad var pavilkt uz zoba kolēģus un visi kārtīgi izsmejas”.
Skolotāja meistarīgi nošķir darbu no mājas dzīves. Vienīgās grūtības sagādā burtnīcas, kas dažreiz jāņem uz mājām. Tādās reizēs hobiji un mājas nodarbes tiek atliktas malā un skolotājas darbs paveikts, lai gan, kā pati teic, dejošana netiek atlikta: “Ja ir mēģinājums, tad es eju.”
Savu iedvesmas avotu skolotāja nespēj noteikt. “Es pat nezinu, jūtu sevī to uguni, jūtu, ka vārās un vajag to visu izlaist, citādi – vai nu izdegšu, vai viss ies pa gaisu,” smejas Anna. Tieši šī mūžīgā uguns ir viņas radošuma, enerģijas un nebeidzamo ideju avots. Par savu dzīves misiju viņa uzskata gluži vienkārši darīt visiem labu, jo – “nu kā gan var staigāt bez smaida”.
