«Skolotāju dienā kopā ar saviem audzināmajiem vienmēr cenšos iepriecināt kolēģus – lai jūt, ka ir svētki! Arī šoreiz būs sirsnīgs pasākums,» profesijas svētku priekšvakarā teic Vircavas vidusskolas Platones filiāles skolotāja Lidija Kučina. Viņai pašai šogad tie sanākuši dubultā – aprit 40 gadu, kopš ar žurnālu padusē kā «zaļš gurķis» Lidija nostājusies savu skolēnu priekšā, lai ievadītu viņus nebūt ne vieglajā matemātikas pasaulē.
Liktenīga apstākļu sakritība
«Tas bija kā pēkšņs lēciens nezināmajā,» skolotāja, kuru «Ziņu» lasītāji jau iepazinuši kā savam darbam uzticamu un uz inovācijām vērstu pedagoģi, cenšas formulēt savas profesionālās izvēles pirmsākumus. Izrādās, ne tikai mērķtiecīga izvēle, bet arī nejaušība spēj iemest «īstajā robā».
«Kā patlaban brauc uz Īriju, tā es, Latgales bērns no Balviem, paņēmu somu un devos uz Rīgu. Pēc tam ievēroju, ka daudzi jaunieši kāpj Jelgavas vilcienā. Tā arī es – viss notika jauniešu barā,» smej Lidija, piebilstot, ka pati īsti nesaprotot, kāpēc toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā izvēlējusies Hidromeliorācijas fakultāti un kā konkursa apstākļos izdevies veiksmīgi nokārtot iestājeksāmenus.
To, ka izvēlētā specialitāte tomēr nebūs īstais dzīves aicinājums, meitene nojautusi diezgan ātri. Tomēr nostrādājis princips, kas Lidijas Kučinas raksturā ir kā akmenī iecirsts – kas iesākts, jāpabeidz un pēc vislabākās sirdsapziņas! «Ne tikai es, bet viss skolas kolektīvs cenšamies saviem skolēniem iemācīt, ka darbs kārtīgi jāpabeidz līdz galam. Esmu dzirdējusi, kā bērni savā starpā runā: «Tu pie skolotājas Lidijas tik viegli cauri neizbrauksi – vienalga prasīs, jo skolotājai pacietības pietiek!» Šodien pat trīs jaunieši bija atnākuši uz konsultāciju ar domu – gan jau palaidīs. Nē! Atnāksi vēlreiz! Negribu, lai jaunieši iemācās maizi pelnīt ar neko, bet labi padarītu darbu. Protams, tas nav viegli,» pedagoģe atklāj savu dzinējspēku.
Raudāja, bet iemācījās
Šī apņēmība bija ļoti nepieciešama, arī pēkšņi sākot skolmeistara gaitas. Tas atkal notika, pateicoties zināmai apstākļu sakritībai. Bijušās LLA mācību un pētījumu saimniecības «Jelgava» vadītājam Heinbergam izdevās pārliecināt, ka jaunā speciāliste, kura kopā ar vīru Vitoldu 1971. gadā jau bija paspējuši Platonē novīt ģimenes ligzdiņu, būs vairāk noderīga nevis specialitātē, bet vietējā skolā, kur liktenīgajā 1974. gada rudenī trūka matemātikas skolotāja.
«Direktors Hercs iedeva žurnālu un teica – sāc strādāt! Skatījos, vēroju, pētīju. Daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Smēlos arī no kādām vecmammas teikām, ticējumiem, labiem vārdiem,» atceras Lidija, smejot, ka radi vēl ilgi nav sapratuši, ko jaunā sieviete dara skolā. Parokoties atmiņu lādītē, Lidija gan spēj atrast ainas no agras bērnības, kā paticis mācīt lellītes, burkānus un kartupeļus. Tomēr lielākais virzītājs, kas devis pārliecību, ka skološana ir īstais dzīves ceļš, un ticību, ka izdosies, šķiet, devusi pašas skolotāja.
«Balvu Stacijas pamatskolā Velta Švūkste mums mācīja matemātiku. Viņa bija ļoti stingra. Apmēram kā es, bet vēl stingrāka. Bija brīži, kad matemātika man negāja, bet kuram tad uzreiz viss ir saprotams! Viņa turēja mani savā dzīvoklī līdz pulksten astoņiem deviņiem vakarā, kamēr vecāki nāca pakaļ, un mācīja. Pasaku godīgi – raudāju! Taču rezultāts bija,» sāpēs dzimušo mīlestību min skolotājas Švūkstes darba turpinātāja.
Lidija piebilst, ka ir vēl kāds liels spēks, kas tur un nelaiž vaļā no skolas. Ne tikai skolēni, kas rada aizvien jaunu izaicinājumu saprast, kā viņus uzrunāt un iemācīt, bet lielākoties kolēģi. «Lai kādi laiki Platones skolā bijuši, mums vienmēr bijis labs kolektīvs. Mēs cits citu papildinām un palīdzam. Ir sajūta, ka visi darām vienu darbu, nevis katrs raujam uz savu pusi,» savus kolēģus slavē skolotāja.
Cienājas ar kūkām un spēlē dambreti
Skolotājas Veltas Švūkstes piemērs un stingrie principi darbā varētu radīt iespaidu, ka Lidija Kučina iekļuvusi nemīlamo pedagogu sarakstā. Tomēr pašreizējo skolēnu atsauksmes, salidojumos saņemtie pateicības vārdi un bijušo audzināmo biežā ciemošanās Platones pagasta Pakalnos liecina par pretējo. Nākamās vasaras sākumā skolotāja piedzīvos savu desmito izlaidumu. «Visas klases man ir ļoti mīļas. Katrā vienmēr ir kāds «fīrmanis» – labs, sirsnīgs cilvēks, kas veido mūsu kopības sajūtu. Bieži braucam ekskursijās, ar izdomu piedalāmies pasākumos, talkojam. Cenšos bērnus pamudināt, pateikt kādu labu vārdu,» attiecību, kas ļauj kļūt un palikt labiem draugiem, noslēpumu min audzinātāja. Tādas viņa veido arī ar savu skolēnu vecākiem. Neviena sapulce nenotiek formāli, bet pārvēršas radošā darbnīcā, kur mammas un tēti pie kafijas tases ne tikai pārrunā aktuālos notikumus, bet arī gatavo saviem bērniem apsveikumus, sacenšas dambretē un citādi radoši izpaužas. Par maziem sirsnīgiem pārsteigumiņiem vienmēr parūpējusies arī pati skolotāja. Vai klašu audzināšana turpināsies? Brīdi klusējot, Lidija teic: «Uz vietas skolā esam tikai četri skolotāji – 6., 7., 8. un 9. klases audzinātāji. Kādam šis darbs jāuzņemas.»
Pietrūkst mugurkaula
Šī savstarpējā mijiedarbība, mīlestība mācīt, atbalstošie kolēģi un vadība palīdzējuši pārvarēt arī ne tik vieglos laikus, kāds, piemēram, bija 2009./2010. mācību gads, kad skola kļuva par filiāli un, lai kompensētu zaudētās fizikas stundas (daudzus gadus Lidija Kučina paralēli pasniedza arī šo priekšmetu), nācās braukāt uz Šķibes pamatskolu. Tomēr izglītības sistēmā derētu arī šo to izmainīt. «Patlaban standarts prasa, un man tas ir jāmāca, kaut dzīvē daudz kas no tā nav vajadzīgs. Turklāt matemātikas priekšmets ir vienkāršots. Pierādījumi vairs nav jāmācās. Pietiek, ja proti atpazīt ģeometrisko ķermeni un noteikt tā leņķus. Taču daudziem tas vienalga nepadodas. Ja man ļautu vairāk pastrādāt ar tiem, kam neveicas, kā arī atsevišķi ar tiem, kuri var, viss notiktu. Taču skolotājam diena ir par īsu, lai sēdētu klāt Pēterītim un prasītu – kādu ciparu tu šajā vietā rakstīsi! Viņš grimst vēl dziļāk. Tāpat gribētu, lai būtu vairāk jauniešu ar mugurkaulu, kuri zina, ko vēlas, un cīnās, lai to sasniegtu,» atzīst skolotāja. Lidija Kučina vienmēr iestājusies arī par mūsdienīgu mācību procesu. Tāpēc stundu laikā lietā tiek likta datu kamera, ekrāns un drīzumā arī interaktīvā tāfele, kuras apgūšanā kursos «pierakstītas visas maliņas, kur kāda poga jāspiež».
Mazbērni telefonzvana attālumā
Liels Lidijas virzītājspēks ir arī viņas ģimene. Īpaši dēla Edgara bērni – Reinis, kas tehniskajā koledžā apguvis datorsistēmas un paralēli studijām sācis darba gaitas, Ritvars, kurš Rīgas Amatniecības vidusskolā mācās multimedijus, un 7. klases skolniece Alise Paula. Bieži satikties gan nesanāk, bet rokas stiepiena attālumā vienmēr ir tālrunis, kas saved kopā.
«Atpūsties man palīdz šī vieta, kur dzīvoju. Kad jūtu, ka vairs nespēju, eju savā zemeņu laukā. Zeme, svaigs gaiss – tas palīdz noņemt stresu. Palīdz arī dziedāšana korī «Sidrabe», ko daru jau 40 gadu,» savas dvēseles līdzsvara sviras min skolotāja, novēlot saviem kolēģiem katram to atrast, lai bērnu priekšā varētu stāties droši, pārliecināti un gaiši. ◆
