Rudenī reizē ar āboliem un dzeltenām lapām atnāk arī Skolotāju diena.
Rudenī reizē ar āboliem un dzeltenām lapām atnāk arī Skolotāju diena. Jelgavas speciālā skola var lepoties ar to, ka pedagogi šeit nemainās. Rudenī te tiek atzīmētas daudzas jubilejas, un šogad reizē ar Skolotāju dienu svinamas trīs apaļas gadadienas.
Profesiju izvēlējos sešu gadu vecumā
Valentīna Barševska skolā aizvadījusi 37 gadus. Mācījusies par latviešu un angļu valodas skolotāju, bet iznācis pasniegt rokdarbus, un tieši šajā specialitāte viņa radusi savu piepildījumu.
«Gribu runāt par vārdu «skolotājs» un Skolotāju dienu. Es savu profesiju izvēlējos sešu gadu vecumā. Pirmā skolotāja, ar ko sastapos, bija pazīstamās fizkultūras skolotājas Rutas Kļaviņas mamma Stubura kundze. Skolotāju diena man ir mīļākie svētki. Gandrīz kā personisku apvainojumu uztveru to, ka skolotājs ir par kaut ko jākritizē. Tas man ļoti sāp. Uzskatu, ka skolotājam jābūt nevainojamam cilvēkam. Ar šādu attieksmi esmu strādājusi visus šos gadus. Vēlos uzteikt savus kolēģus – tādi cilvēki kā šeit nav nekur citur. Kopā piedzīvoti gan skaisti, gan skumji brīži. Sirsnīgu paldies saku liktenim, kas mani atvedis uz šo skolu. Man patīk strādāt ar šiem bērniem. Jā, viņi ir likteņa pabērni. Bet varbūt tāpēc, kad viņi atveras, viņi ir tik mīļi un sirsnīgi, kādi bieži vien nav parastie bērni. Viss, kas saistīts ar skolu, manā dzīvē ir patīkamākie brīži.
Man rados ir daudz skolotāju, un gribēju, lai mans dēls arī ir skolotājs. Sākumā viņš strādāja citā darbā, pašlaik māca vakarskolā.
Esmu jau vecmāmiņa, un mazdēliņš manī ir atraisījis vēl vienas spējas. Ar to nodarbošos, kad vairs nestrādāšu skolā, – esmu atsākusi rakstīt dzeju. Jaunībā rakstīju par mīlestību, skaistu laiku, tagad par to, kāda ir Latvija šodien, kur mēs esam. Ja tos publicētu šodien, varbūt mani pat ieliktu cietumā.»
Lūk, ko par skolotāju saka direktors Aivars Preiss: «Valentīna ir skolas balsts. Man patīk, ka darbs viņas stundās ir mierīgs un sakārtots. Valentīna ir rokdarbu skolotāja un kopā ar meitenēm piedalās dažādos konkursos un skatēs, arī «Burda Moden» rīkotajās. Interesanti, ka viņa pati arī demonstrē savus modeļus. Bērniem tas patīk, un viņi to uzņem ar ovācijām.
Viņas darbs atšķiras no citu skolotāju metodēm, ir kaut kas savs, ko viņa ieliek katrā darbā, tā padarot to atšķirīgu no citiem. Skolā gandrīz katrā telpā ir skolotājas Barševskas veikums – aizkaros, galdautos, citur. Viņa nekad nav atteikusies palīdzēt vai pastrādāt kādu lieku stundu.»
Solveiga Kukle ir daudzpusīga pedagoģe
«Kad mūsu skolā ienāca dziedāšanas skolotāja Solveiga Kukle, viņa bija tāda nedroša un uztraukusies: kā ies, vai tiks ar visu galā. Šai skolotājai ir ļoti liela atbildības izjūta, un, ķeroties pie darba, viņai viss padevās labi. Kukles kundze ir ļoti daudzpusīgs cilvēks – papildus dziedāšanai māca kristīgo ētiku un vada skolas bibliotēku, ko agrāk nebija darījusi. Bet, pateicoties viņas rūpībai, mūsu bibliotēka šķiet izveidojusies par vienu no labākajām. Arī pašdarbības jomā viņai ir lieliska izdoma. Laba sadarbība S. Kuklei ir izveidojusies ar manu vietnieci audzināšanas darbā Niolu Ābolu. Visus sarīkojumus skolā organizē viņas – Solveiga rīko muzikālo daļu un Niola režisē. Pēc katra pasākuma abas izspriež to norisi, kas izdevies, kas nav. Šķiet, abas saprotas no pusvārda.» Tādus vārdus 55. šūpuļa svētkos par skolotāju teica direktors Aivars Preiss. Viņš par Solveigas panākumiem nav šaubījies ne mirkli.
«Nāku no skolotāju ģimenes, un gribot negribot man bija jākļūst par skolotāju. Pabeidzu institūtu Ļeņingradā. Tas, ka nokļuvu šajā skolā, bija nejaušība. Pirms tam strādāju bērnudārzā par muzikālo audzinātāju – man ļoti patīk darboties tieši ar maziem bērniem. Protams, šeit ir grūtāk – katrs bērns ir jāiepazīst un jāpanāk, ka viņš notic, ka kaut ko var. Parastajā skolā viņam nav pievērsta nekāda uzmanība, bet jebkuram mazajam patīk sevi apliecināt, kaut vai dziedot un skaitot dzejoli.
Kristīgās ētikas stundās ar Bībeles palīdzību mācāmies izkopt tās labās īpašības, kas mums katram ir. Tādas ir arī šiem bērniem.» Tik nedaudz par sevi pastāstīja Solveiga, pēc dabas nebūdama liela runātāja.
«Jā, savā jubilejā varu teikt, ka esmu laimīga»
Nav daudz cilvēku, kas savā piecdesmit gadu jubilejā ar pārliecību varētu teikt, ka ir laimīgi. Skolotāja Inta Anstrate to var. Ar gaišu mirdzumu acīs viņa bilst: «Esmu laimīga gan mājās, gan te, darbā, un man patīk nākt uz darbu. Esmu no vienkāršas ģimenes. Mācīt citus man paticis jau no bērnības – sasēdināju brāli, māsu un kaimiņu bērnus rindiņā un tēloju skolotāju. Pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu. Pirmie darba gadi man pagāja Rīgā, un no 1971. gada dzīvoju Jelgavā.
Neesmu ērts sarunu biedrs, man gribas darīt savu ikdienas darbu. Man visu mūžu blakus ir bijusi Bībele. Tajā ir dažas rindiņas, kuras varētu attiecināt uz mani – nekas cilvēkam nav labāk, kā gūt prieku no tā, ar ko viņš nodarbojas.
Šajā skolā strādāju no 1983. gada, atnācu gada vidū. Tas bija laiks, kad likās, ka manā dzīvē viss jūk un brūk. Stāvēju bezdibeņa malā, likās, vajadzīgs viens solis un ar mani būs viss. Atskanēja telefona zvans, un, pateicoties tam, esmu šeit, turklāt laimīga. Darbs man nebija svešs, jo līdz tam biju strādājusi skolā bērniem ar psihiskās attīstības traucējumiem. Ka esmu vajadzīga šādiem bērniem, pārliecinājos pirms septiņiem gadiem, kad sāku strādāt ar bērniem invalīdiem – gan ar ievērojamiem ārējiem un iekšējiem traucējumiem. Līdz tam neviens nebija ar viņiem nodarbojies, viņi bija kontaktējušies tikai ar vecākiem un dzīvojuši četrās sienās. Mūsu skola bija viena no pirmajām valstī, kas pievērsās šādiem bērniem. Sākums bija smags, bet tagad vecāki saka paldies.
Bērni šai klasītē ir no 10 līdz 19 gadu veci. Viņi jau skaitās 6.c klase, bet katru gadu mēs sākam atkal no nulles. Iemācīt viņiem var gaužām maz, pats galvenais, lai viņi apzinātos sevi kā cilvēku. Domāju, ka tam c līmenim nevajadzētu likt to ciparu priekšā, jo tas nav sestās klases līmenis.»
Lūk, ko par skolotāju Intu Anstrati saka kolēģi.
«Gan bērni, gan kolēģi viņu sauc par mūsu Intiņu. Tas jau izsaka daudzko. Viņa ir ļoti radoša un vienmēr cenšas kaut ko izdomāt – pati izremontē klasi un iekārto to pavisam atšķirīgi no citām.
Mūsu skolā nevienam skolotājam nav iesaukas, jebkurā brīdī katrs var pienākt pie skolotāja un izrunāties par visu. Arī Intas meita strādā mūsu skolā, un arī viņai, tāpat kā Intai, bērni ir vienmēr apkārt.
Kad mums vajadzēja izšķirties, kam uzticēt imbecilos bērnus, – citu šim amatam neredzējām, vienīgi Intu. Viņa izstaro tādu siltumu un mīļumu, ko bērni jūt un kam pretim sniedz to pašu.»
Ikdiena šiem skolotājiem paiet ar īpašiem bērniem. Viņiem nebūs gandarījuma redzēt savus audzēkņus ievērojamu politiķu, biznesa darboņu vai olimpisko čempionu aprindās. Šo skolotāju talants tiek ziedots, lai, aizverot skolas durvis, viņu audzēkņi apzinātos sevi par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Un tas nav maz.
