“Ja šī konference veltīta vērtībām, tad, manuprāt, skolas loma ir milzīga. Mēs savā skolā astotajās sociālā novirziena klasēs neatkāpjamies no ieviestā principa – bērni veido savas dzimtas stāstu, veido arī dzimtas koku, bet galvenais ir šis dzimtas pieredzes atmiņu stāsts,“ Jelgavā notikušās Valsts izglītības satura centra (VISC) Eiropas Sociālā fonda projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (“Skola 2030”) konferences “Pasaule skolā – skola pasaulē” starpbrīdī “Ziņām” uzsvēra Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, kura uzstājās konferences otrajā daļā.
Kāpēc vērtības ir tik svarīgas? Kāpēc nepietiek tikai ar zināšanām? “Vai mēs varam saukt par kompetentu zinātnieku, kas rada bioloģiskos ieročus? Vai teroristu? Vai ārstu, kas nogalina savus pacientus? Vai politiķi, kas melo? Vai žurnālistu, kas nodarbojas ar propagandu?” konferences dalībniekiem vaicāja VISC vadītājs Guntars Catlaks.
Konferenci caurvija divas pamatdomas: izglītība kā vērtība un vērtības kā izglītība. “Nevis iedosim skolēnam gatavas receptes, bet mācīsim viņu mācīties, neaizmirstot arī par audzināšanu un vērtību izglītību, kuru mēs nevaram atraut no mācību procesa,” aicināja G.Catlaks.
Vērtības ir jāpiedzīvo
“Lasīt, rēķināt, rakstīt var iemācīt, ja ir tehnoloģijas un mācību materiāli, bet vērtības ir jāpiedzīvo kopā ar kādu, kurš šajās vērtībās dzīvo,” uzsver “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vecākā eksperte Inga Pāvula, aicinot skolotājus pašiem sev atbildēt uz jautājumiem: kā tas mani uzrunā, ko es ar to varu darīt un kā es to varētu ieviest savā skolā, savā ikdienā.
Rīgas pilsētas sākumskolas direktore pētniece un “Skolas 2030” eksperte Solvita Lazdiņa savā iedvesmojošajā runā stāstīja par to, ko ir piedzīvojusi skolā, sākumā kā vidusskolniece 1986. gadā, kad kopā ar savu un citām klasēm ierosināja pārmaiņas – padarīja krāsaināku pirms tam neomulīgo skolas garderobi. Katrs bērns no mājām atnesa pa krāsu bundžai, un katra klase krāsoja savu gabaliņu, radot īpašu krāsu pagrabu.
Skolotājs veicina piederības sajūtu skolai. Bet skola sākas ar policistu, garderobisti un ēdnīcas darbinieku, un katrs no mums demonstrē, kā jūtamies skolā. Arī katrai apkopējai ir izveidojušās savas attiecības ar bērniem. Svarīgi, lai bērnam būtu labas attiecības vismaz ar vienu cilvēku skolā. Tāpat skolotāju istabā pie sienas var būt gan draudīgi atgādinājumi, gan draudzīgi pamudinājumi, turpināja eksperte.
S.Lazdiņa demonstrēja arī skolotāju valodas, domu un ierakstu piemērus e-klasē, kur visbiežāk skolēnam veltīti pieci negatīvi un viens pozitīvs ieraksts par centību, kas gan vairāk izskatās pēc skolotāja izmisīgas cīņas, bērnu “iezīmēšanas” un attālināšanās. “Neticiet, ka šādi ieraksti var mainīt uzvedību!” pedagogiem sacīja S.Lazdiņa.
Latvijas skaudro realitāti raksturo arī skolotājas Jeļenas piemērs, viņai uzņemoties sociālā darbinieka funkciju. “Pie manis atnāca mācīties zēns, izmests no daudzām skolām, tāds pilnīgs savādnieks. Pirmajā gadā viņš sēdēja stundās un zīmēja skolotājus uz karātavām, visus pēc kārtas pakāra. Es ar viņu runājos un gaidīju. Zēnam patiešām nav bijusi viegla dzīve, mammai ar darbu problēmas. Šogad viņš vairs karātavas nezīmē, jau drusku strādā, vienīgi, ja manis nav skolā, dažkārt aiziet projām. Zinu, ka vēl jau viņš nejūtas droši (..) Vēl es žāvēju mājās sausiņus. Pērku maizi, sagriežu un žāvēju. Esmu nopirkusi tēju un cukuru. Es zinu, ka manā klasē ir bērni, kas paēd pirmo reizi pie manis, klasē. Viņš taču neēdis nevarēs. Tāpēc es tos sausiņus skapī turu. Nesaku vairs: ejiet, ņemiet, viņi paši zina, ka var iet, vārīt tēju un ēst. Cukurs ir svarīgs, uzreiz var pamācīties, kā kas salds iedzerts.”
S.Lazdiņa kritizēja Latvijas skolās administrācijas piekopto praksi nodarboties tikai ar tiem skolēniem, kas strādā, bet tos, kas ir aizmugurē, “aizsūtīt atpakaļ”, kā arī viedokli – skolotājs nedrīkst gūt baudu uz bērnu rēķina, galvenais ir rezultāts. Taču tas ir lipīgi – prieks par mācīšanos no skolotāja “pielīp” skolēniem. Bērni reproducē (pārņem) pedagoga uzvedību.
Piemērs – skolotāja dalās pieredzē: “Man stundās ir tā – tie, kas nav lasījuši, sēž pēdējos solos un nepiedalās diskusijā (citi skolotāji piebalso un piekrītoši māj ar galvu). Kad izstāstīju to Vācijā, viņi teica, ka mani atlaidīs no darba. Taču es varu runāt ar tiem, kas strādā. Pārējie nāks atbildēt vēlāk.”
Skolotāju valodas un domu piemēri. Pirmais – dod iespēju, otrais – “iezīmē” bērnus, liedz iespēju. “Daži mani 9. klases skolēni ir 6. klases līmenī. Ja es uzdodu 9. klases uzdevumus, viņi tos nevar izpildīt un nestrādā. Es viņiem gatavoju 6. klases uzdevumus, un viņi priecīgi dara.”
“Es nevaru strādāt šajā klasē. Tur ir vairāk nekā trīs līmeņi. Daži bērni nav šīs klases līmenī.”
Skolas direktore minēja piemēru no savas skolas, kur mācās nerunājošs zēns Māris ratiņkrēslā, kurš ar apkārtējiem lielākoties komunicē ar datora palīdzību. No vienas puses, skolas vadītāja baidījusies, kā tas būs, bet, no otras puses, sapratusi, ka tik inteliģentam un dzīvespriecīgam zēnam ir vieta parastā skolā.
Kad daži bērni gribēja par Māri pasmieties, citi viņus apturēja, bet tagad attiecības bērnu starpā izveidojušās tā, ka viņi cīnās par to, kurš Māri vedīs uz ēdnīcu. “Ļaujiet piedzīvot sev neierasto, tas ļauj piedzīvot vērtības, kas mums visiem ir būtiskas,” aicināja S.Lazdiņa.
Kur ir vērtības mācību saturā?
“Tās ir visur – mērķos, kā mēs mācām skolēnus, un veidā, kā mēs dzīvojam kopā skolā, kopienā,” uz savu uzdoto jautājumu atbildēja “Skolas 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa, piebilstot, ka no skolas tiek gaidīts vairāk – ne tikai, ko es zinu, bet kāds cilvēks esmu.
Obligātā mācību satura ietvarā ir formulēti 12 tikumi. Taču vērtības nevienam nevar iedot tieši, bet skolotājs var attīstīt ieradumus, kas balstīti vērtībās, un, radot atbilstošus apstākļus, stiprinot un veidojot, bērni tos var pieņemt vai nepieņemt un attīstīt par saviem tikumiem.Ieradumi ir mācību saturs, tie nav kaut kas atsevišķs. Ieradumi ir komplekso sasniedzamo rezultātu formulējumā visās mācību satura jomās. Vērtībās balstīti ieradumi ir formulēti katram mācību priekšmetam, tie ir formulēti arī pirmskolā. Ieradumi ir mācību priekšmetu programmās.
Tāpat Z.Oliņa aicināja padomāt, kādas attiecības mēs gribam skolās, uzsverot, ka sociāli emocionālā mācīšanās skolā, kad skolēns mācās saprast sevi, izzināt savas emocijas, tās pārvaldīt, kas viņam ļauj veidot pozitīvas attiecības visas dzīves garumā, Latvijā ir iztrūkstošais mozaīkas gabaliņš.
Projekta īstenotāji aptaujāja 3500 skolēnu no 7. līdz 12. klasei, vaicājot, kas viņiem palīdz vai traucē mācībās. Atbilde numur viens bija – attiecības ar skolotāju. Kāds bērnu izpratnē ir labs skolotājs? Lūk, dažas no atbildēm: “pastāsta, kur mācītais var noderēt dzīvē,“ “attiecas pret mani kā pret līdzvērtīgu cilvēku”, “saprot, ka visi ir tikai cilvēki”, “skolotājs nepaceļ balsi”. 21,3 procentiem jeb 557 skolēniem skolā traucē mācīties sociāli emocionālā vide. Aptaujātie norāda, ka skolotāji regulāri dusmojas un paceļ balsi.
Jaunajā kompetenču pieejā skolotājs ir tas, kurš vada mācīšanos, iedvesmo, virza un atbalsta skolēna izaugsmi. Skolotājs ir arī tas, kurš veido fiziski un emocionāli drošu vidi, rada caurspīdīgus un skaidrus noteikumus klasē, kur nesmejas, ja kāds kļūdās. “Te vienkārši tā nedara, tas mums nav pieņemami (arī ja gaitenī kādam dara pāri)” – šādu nostāju skolas vidē aicināja ieviest Z.Oliņa.
Viņa arī akcentēja klases audzinātāja centrālo lomu – tas ir pieaugušais, kas redz bērnu kopumā un pulcē ap bērnu citus pieaugušos, kas viņam palīdz tikt uz priekšu. Un klases stundās nav jāmācās satiksmes noteikumi, bet par to, kas ir svarīgs dzīvē.
Savukārt kopīgas vērtības netiks piedzīvotas, ja skolotāji par tām nesarunāsies ar vecākiem. Ir svarīgi, lai vecāki sarunājas ar citiem pieaugušajiem skolā un visiem ir vienots viedoklis – iedot šo sajūtu bērniem.
Laikā, kad no skolas tiek gaidīts ļoti daudz un centralizētie eksāmeni ir vissvarīgākais rādītājs, Z.Oliņa aicināja skatīties plašāk uz lietām, lai izvērtētu ne jau atzīmi, bet to, kā mums iet, jo labjutība skolā ir svarīga – bez tās visa konstrukcija sabruks, nebūs resursu, lai tiktu pie rezultāta.
“Tas ir mūsu varā katrā skolā, katrā pašvaldībā. Vērtības nevienam nevar iemācīt, tās var pieredzēt kopā, jo bērni mācās no tā, ko mēs darām. Būt vienotiem prasībās, nodefinēt kā svarīgu, tad atradīsim arī veidu, kā izdarīt,” sacīja Z.Oliņa.
