Pirmskara Latvijā bija viens no augstākajiem izglītības līmeņiem Eiropā, un tā pamats tapa jau Krievijas impērijas gados un pat vēl pirms tam.
Pirmskara Latvijā bija viens no augstākajiem izglītības līmeņiem Eiropā, un tā pamats tapa jau Krievijas impērijas gados un pat vēl pirms tam. Taču neapšaubāms ir 20. – 30. gadu Latvijas valdības ieguldījums izglītības un skolu sistēmas, arī pedagogu kadru sagatavošanā, kur viens no apliecinājumiem – 1920. gadā izglītības ministra I.Plāķa vadībā dibinātie skolotāju semināri (vēlāk pārdēvēti par institūtiem) Daugavpilī, Cēsīs un Jelgavā.
Jelgavas Skolotāju seminārs sāka savu darbību 1920. gada septembrī Cīrihē Šveicē augstāko pedagoģisko izglītību guvušā Reiņa Cukura vadībā. Bijušajā Aleksandra skolā (Dobeles ielā 43) bija rasta arī telpa fiziskajām nodarbībām. Kā 1923. gadā raksta žurnāla «Ņedeļa»: «Seminārā starp citiem mācību priekšmetiem sevišķu vērību piegriež psiholoģijai un pedagoģijai, mūzikai, dabas zinātnei, praktiskiem darbiem un fiziskajai audzināšanai. Audzēkņi attīsta lielu pašdarbību savās sekcijās: kora, mākslas (…) un sporta.»
Interesants un augstvērtīgs audzēkņu fiziskajā un sportiskajā apmācībā bija vingrošanas pasniedzēja Andreja Apšes darbs. Kā liecina 1970. gadā ASV izdotā «Latvijas sporta vēsture», A.Apše ir viena no lielākajām personībām tālaika skolu jaunatnes sportiskajās aktivitātēs.
1924./25. gada ziemā A.Apše piedalījās JKS (Jaunatnes kristīgās savienības) Rīgā organizētajā amerikāņu instruktora seminārā par basketbolu un uz Jelgavu līdz ar bumbu atveda pirmās ziņas par šo spēli. 1921. gada ziemā pedagoģiskā institūta sporta telpā tika uzlikts pirmais basketbola grozs, nedaudz vēlāk – arī Vācu evaņģēliskās biedrības zālē, un radās pirmās komandas.
Būdams arī toreizējās 2. vidusskolas pedagogs, A.Apše sportā ievadīja ne vienu vien personību, piemēram, Latvijas basketbola zvaigzni 30. gadu nogalē Visvaldi Melderi. Arī viņa skolotie topošie pedagogi bija aktīvi sporta apritē kā Jelgavā, tā citur Zemgalē. Aktīvs sportists 30. gados institūtā bija vieglatlēts Eduards Laipenieks, kas Otrā pasaules kara nogalē devās trimdas ceļos. 1960. gadā viņš vadīja Čīles valsts izlasi olimpiskajās spēlēs Romā, bet desmitcīņā šīs valsts izlasē startēja viņa 1940. gadā Jelgavā dzimušais dēls Juris, tobrīd Dienvidamerikas rekordists. 1968. gadā E.Laipenieks bijis Meksikas valsts izlases trenera amatā.
Sevišķi augstus rezultātus institūta sportisti guva 1939. – 1940. gadā, pirmām kārtām jau vieglatlētikā. Un neapšaubāms noteikti ir institūta vispusīgi audzināto pedagogu ieguldījums provinces mazajās lauku skolās, kur viņi, darbodamies savā profesijā, pievērsa lielu vērību arī skolēnu fiziskajai audzināšanai.
