Gadi iet, vienu skolēnu paaudzi nomaina nākamā, no bērnu čalām un nedarbiem skolotājiem ļaujot atvilkt elpu vien uz īsu vasaras brīdi.
Gadi iet, vienu skolēnu paaudzi nomaina nākamā, no bērnu čalām un nedarbiem skolotājiem ļaujot atvilkt elpu vien uz īsu vasaras brīdi. Tā ir skolas un tās cilvēku priekšrocība – atļauties saglabāt jaunību. Kopā ar bērniem par panākumiem priecāties un par viņu neveiksmēm skumt, allaž mācīt, radīt, iedrošināt un par allaž jaunām delverībām sabārt.
Katrs sevī glabā nostaļģiju pēc tā – īpašā – laika. Glabā atmiņas par SAVU skolu, SAVU skolotāju – bargāku vai naivas labestības pilnu.
Salidojums ir īstā reize kļūt tādiem kā toreiz – bezrūpīgākiem, aušīgākiem, uz pirkstu galiem aizsniegties līdz sirds dziļumiem, kur dzīvo atmiņas par laiku, kad lielā dzīve vēl šķita aiz kalniem esam. Šeit nav šoferu, biznesmeņu, ārstu vai pārdevēju, ir draugi, teicamnieki un zinātnēs ne tik apdāvinātie, delveri un “profesori”, un, protams, no pirmās mīlestības apmulsušie.
Piederu pie 80. gadu pionieru paaudzes. Pie tiem, kuriem rītos nebija jālauza galva par apģērba izvēli. Līdz ar šo kārtību apģērbs nebija turības vai gluži otrādi – pieticības pazīme. Lai gan… Tā gribējās citas krāsas! Vienīgi kaklauta “agregātstāvoklis” varēja liecināt par ko citu. Visbriesmīgāk sarkanā drāna izskatījās pēc fizkultūras stundām vai rītos, kad puiši to mēdza izvilkt no kabatām, stūri iemērkt zupas bļodā. Vai rīta steigā piededzināt.
Un kurš gan neatceras, cik garšīga bija skolas ēdnīcā čieptā rupjmaize!
Toreiz mēs nezinājām, ka var būt citas attiecības. Varbūt lietišķākas, kā pašreiz viss ap mums. Nezinājām, ka dzēšgumiju var aizdot vai aizņemties par naudu. Vai skolotājus brīvi uzrunāt uz “tu”.
Kā jau visiem “Ļeņina bērniem” pieklājās, aktīvi piedalījos ierindas skatēs – svarīgi bija, kopsolī maršējot, dziedāt brašu dziesmu un precīzi izpildīt līdzināšanās komandu, pēc kuras sekoja sastingšana miera stājā. Atceros, kādam no mums šis militārais solis sagādāja zināmas grūtības – kreisā roka cēlās kopā ar tās pašas puses kāju.
Tik daudz ko atcerēties – eksāmeni, izlaidumi, atvadas…
Uz skolu pavadām savus bērnus. Tādus pašus, kādi bijām mēs, un tomēr citādus – ar katru paaudzi zinošākus proporcionāli mūsdienu zinātniskajam progresam un pašapzinīgus – atbilstoši lietišķās pasaules prasībām. Arī viņiem būs savas atmiņas par savu skolu.
