Jebkuras sportiskas aktivitātes, protams, ir apsveicamas. Tomēr mani jau sen nedaudz mulsina sporta veidi, kas kādā laika periodā Latvijā kļūst ārkārtīgi populāri. Tā man bija iekšēji aizspriedumi pret kalnu slēpošanu, jo pirms dažiem gadiem teju vai katrs otrais latvietis sevi uzskatīja par dzimušu itāļu slēpotāju Alberto Tombu. Katram no viņiem mājās bija labākais kalnu slēpošanas vai snovborda aprīkojums. Principa pēc negribējās kāpt uz kalnu slēpēm. Tāpat īsti nepievērsos iespējai nodarboties ar jogu, kad ne vienu vien kundzīti tuvākā un tālākā apkārtnē bija pārņēmis šīs kulta vingrošanas trakums, nemaz nerunājot par tās sekotāju Bikram jogu – nobeigt sevi, vingrojot nenormālā karstumā, patiesi nelikās vilinoši.
Sestdienas vakarā viesībās pie draugiem pāri rasola un citu salātu bļodām, trijām kūkām un šašlikiem notiek sarunas par dalību nākamās dienas maratonā. Iekožam gaļiņu, uzēdam pa virsu rasolu ar kārtīgu devu majonēzes, un maratona dalībnieki klāsta, kā, samaksājot dalības maksu, saņēmuši savus divdesmittūkstoš kādus tur kārtas numurus skrējienam. Ja izvēlētos skriet, es laikam labāk paliktu pie maza riksīša pa Tērvetes mežu, turklāt bez maksas.
Mūsdienās bez dalības maratonos modē arī skriešana, izmantojot aplikācijas, kas parāda veikto attālumu. Rezultātu uzreiz var ievietot sociālajos tīklos, līdz ar to par tavu varoņdarbu momentā uzzina arī plašais draugu loks. Ja tā godīgi, kuru gan interesē ik pārdienas pārskatīt attēlus ar Pētera, Lindas vai Jāņa noskrietajiem ceļa gabaliem.
Kaut kas visā tajā milzu skriešanas padarīšanā liek domāt par tādu kā izrādīšanās klātbūtni. Bet varbūt, lai izprastu kolektīvā sporta pasākuma jaukāko pusi, beidzot jāpērk skriešanas apavi un jāsāk sistemātiski treniņi. Un vēl jāiegādā jauns glāstvirsmas tālrunis, lai var tajā ielādēt aplikāciju «Endomondo» un ikviens mans paziņa «feisbukā» nepalaiž garām katru noskrieto maršrutu. ◆
