Bieži vien svētku gaidīšanas laiks izrādās daudz nozīmīgāks un ietilpīgāks par pašiem svētkiem. Vai tas Jaungads (ko Ziemassvētku vietā izvēlējos apzināti, lai izvairītos no reliģiskām diskusijām – Jāņi tak ar nav nekādi kristiešu svētki) vai Jāņi, bet atmiņā vairāk paliek svētku egles rotāšana nekā prezidenta gadu mijas uzruna. Vai svētku vainagu pīšana un jāņuguns vietas raudzīšana – vairāk par līgošanu. Un papardes zieda meklēšana – vairāk par atrašanu.
Arī ja paskatāmies nedēļas pasākumu afišas, ielīgošanas un pirmsjāņu pasākumi ir jūtami pārsvarā pār pašu līgošanu. Jāņi, kaut vienmēr bijuši vairāk vai mazāk kolektīvs pasākums, par spīti visiem «no mājas uz māju» aplīgošanas gājieniem, tomēr ir tāds radu un draugu saiets, kamēr pirms Jāņiem vēlamies, lai mūs izklaidē citi. Teātri, folkloras kopas, pašvaldības iestāde «Kultūra», virtuālais mobilo telekomunikāciju sakaru operators «Amigo» vai vēl kāds. Var par brīvu, bet, ja nu ir cerības kaut nejauši parādīt savu seju LNT tiešraidē, nežēlojam arī padsmit eiro.
Šovasar tā sagadījies, ka krietni sarosījušies Silmaču ļaudis – Skroderu dienas pilnā sparā ritēs vai visā Latvijā. Arī Blaumaņa nemirstīgajā lugā galvenie notikumi risinās, gatavojoties līgošanai, nevis pēc tam, kad pie atkarības vielām vēl nepieradušiem nemūsdienu jauniešiem pat tā kā «šķērmi metas ap dūšu»…
Kuplā pulkā Silmaču ļaudis nolēmuši ierasties arī Jelgavā. Jau rīt sen zināmo stāstu pilsētas kultūras namā izstāstīs Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra ļaudis, kamēr draudzīgais nebanku kredītdevējs «Ondo.lv» savācis varenu starpteātru aktieru komandu, lai 22. jūnija vakarā ielīgotu Pasta salu tā pa īstam.
Bet īgnuma bacili saķērušie var droši palikt mājās un analizēt īsto un neīsto mākslu. Jāpiekrīt iepriekšējā laikraksta numurā aktiera Jura Hirša teiktajam: «Mākslā nav cita vērtējuma kā tikai patīk – nepatīk.»
