Sēžam ar saimnieci verandā, kur smaržo vīstošu zāļu tēju buntītes. Pa vaļējām durvīm redzamas lietus sīpas.
Sēžam ar saimnieci verandā, kur smaržo vīstošu zāļu tēju buntītes. Pa vaļējām durvīm redzamas lietus sīpas. Austra Liniņa rāda fotogrāfijas un runā par sendienām, kad šeit, grāfam Pālēnam kādreiz piederošajās ūdensdzirnavās, saimniekoja viņas tēvs. Tad tie labie laiki bija, mala kviešu gaņģi un grūbu gaņģi, maisos bira bīdeļmilti… Toreiz, mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta, Skuju dzirnavas bijušas tāds kā vietējais kultūras centrs. Visu ziemu apkārtējo māju kalpi vien brauca ar pajūgiem, bet pavasarī, kad Austras tēva radinieces no pilsētas ieradušās ciemoties, tad pajūgus šurp braukuši paši saimniekpapi un dēli – pletkreklos, ar šlipsēm. Kamēr malts un bīdelēts, ar pilsētas dāmām sēdējuši lapenē, tēju dzēruši un tērzējuši.
***
Ar Austras kundzi pirmoreiz tikos pirms gadiem trim, atvasaras pēdējā dienā. Kā priekškars uz Dabas skatuves pacēlās rīta migla, skatienam paverot dzidras, bezgalīgas tāles. Aprauti, kā apaukstējusies dzestrajā gaisā, kaut kur ievaidējās vijole, no citas puses tramīgi ieskanējās flautas trellis. Modās 1997. gada 29. septembris, modās, atguvās no pamestības, apjumkuma un nesakārtotības Tērvete. Bija ieradušies daudzi simti rakstnieces Annas Brigaderes cienītāju. «Sprīdīšu» parkā viņai atklāja pieminekli. Klusajā kapsētā uz rakstnieces kapa krājās ziedi. Kamēr ļaudis palēnām meklēja īsto kopiņu, mani negaidot uzrunāja kāda pusmūža sieviete.
– Vai zināt, kas šis par kapu? – viņa bez ievada sacīja, norādīdama uz kopiņu līdzās. – Pateicoties šim vīram, mūsu tauta tagad nav pagalam plika un nabaga. 1941. gadā viņam izdevās izglābties no sarkanā terora, turklāt viņš uz Angliju nogādāja lielu daļu Latvijas zelta. Viņa ģimeni tostarp arestēja un izsūtīja… Nabaga vīrs visu mūžu nodzīvoja svešumā, kur arī nomira. Tikai 1992. gadā uz šejieni atveda un pārapbedīja urnu ar viņa pīšļiem.
Necilas kopiņas galā vēl necilāka granīta plāksnīte – Jānis Skujevics. Divi vārdi. Divi datumi. Un visam pāri – rudens lapu zelts.
Todien ar pusmūža kundzi apstaigājām vai visu Tērvetes kapsētu. Daudzviet mana negaidītā gide apstājās un stāstīja, stāstīja. Vēlāk izrādījās, ka viņa ir bijusī tērvetniece, kas nesen atguvusi tēva īpašumu – bijušās Skuju dzirnavas.
Pēc tam bijām tikušies vairākkārt. Visbiežāk, kad viņa, roku pacēlusi, svētdienās «ķēra» gadījuma mašīnas, lai kārtējoreiz apmeklētu kapsētu. Bet pāris reižu tiku arī viesojies viņas dzirnavās.
– Te ir mana Ulubele, – viņa teic.
***
Kad Austras tēvs beidza studēt Drēzdenē, viņam 1922. gadā kā inženierim piešķīra Skuju dzirnavas. Turp viņš atveda saimnieci, netālajos Zaļeniekos dzimušu jaunkundzi. Dzirnavas uzturēja un arvien pilnveidoja lieliski. Ierīkoja otru turbīnu, tā ražoja elektrību. Vēlāk, 1937. –1938. gadā, iegādājās tvaika dampi, tas darbināja dzirnavas, ja reizēm upē ūdens apsīka. Bet pie mežiņa, rau, tepat pāri, kur tās egles, bija ierīkota zāģētava.
Bet vispār tēvu Austras kundze atceras miglaini, jo viņu saņēma ciet 1941. gadā. Dzirnavās palika tikai melderis, meita Paulīne un Austra ar māsu. Saimniecību vadīja māte viena.
Apkārtējās mājās – Ērgļos, Lūsveros, Bētēs un citās – dzīvoja strādīgi un tāpēc turīgi ļaudis. Kaut gan, ko nu kurš ar turību saprot. Austrai Liniņai visu mūžu lielākā bagātība bijusi – atmiņas par tuviem ļaudīm, par garīgām vērtībām. Tā kā kaimiņiem elektrības nebija, bet dzirnavās gan, tad rudens un ziemas vakaros viņi nāca biežāk ne malšanas pēc, bet lai paadītu, palasītu, parunātos pie gaismas. Tāpat kā vēl tēva laikos, kad ļaudis dzirnavās sanāca, lai lapenē pasēdētu pie tējas tases, netika dzerts ne vīns, ne alus. Sarunājās. Filosofēja. Nevis – aprunāja kaimiņus.
***
Pēc tam pienāca sliktie gadi. Tēvu apcietināja, kaut kur «aizsūtīja».
Mājās kratīšanas sekoja cita citai. Kā, piemēram, toreiz, kad sveši vīri izsvaidīja visu no vecāsmātes kumodes, kas tepat šai vietā verandā stāvējusi. No apakšējās atvilktnes izcelts sainis, tajā – Latvijas karogs, tāds zīžains, smags… Austra bijusi turpat līdzās, nezin kāpēc rokās turējusi telefona aparātu. Okšķeris pieķēries, rāvis to no meitenes rokām, lai gan bērns raudāja…
***
Arī kara laikā dzīve dzirnavās neapstājusies. Zemnieki audzēja maizi, mala miltus. Austras kundze labi atceras datumu – 1944. gada 22. jūlijs. Tad dzirnavās svinētas kāzas. Viņas brālēns Imants nesen bija paņemts latviešu leģionā un pirms došanās kaujās vēlējās apprecēt vietējās sanatorijas medmāsu. Mācītājs «politikas dēļ» nav gribējis baznīcā laulāt, bet gan mācītājmuižā… Kāzu vakarā daudzi viesi bija izklīduši pa apkārtnes pauguriem. Un tad redzējuši – virs Jelgavas «eglītes» deg. Tā bijusi priekšspēle pilsētas bombardēšanai. Vairāki kāzu viesi vairs pat nav varējuši mājās Rīgā atgriezties, bet devušies tieši prom uz Rietumiem svešumā…
Dzirnavās jo bieži zvanījis telefons, māte aicināta: braucam, braucam! Kaimiņi centās pierunāt pamest Latviju. Bet tad kādu vakaru māte apsēdusies, saņēmusi meitu ap vidukli un teikusi:
– Es neko tādu neesmu darījusi, lai baidītos palikt.
***
Vēl Austras kundzei atmiņā tā paša gada 13. oktobris. Tolaik neviens vēl Tērvetē nezinājis, ka ieņemta (pardon, «atbrīvota») Rīga. Skuju dzirnavās tosvētdien, kā allaž, bijis tā vairāk cilvēku no apkārtējām mājām. Te pagalmā iebraucis krievu armijas «vilītis», lēnām apbraucis apli, nozudis. Pēc brīža atgriezies. Izkāpis virsnieks, uzsaucis, kur saimnieks. Te esot laba vieta sarīkot svinības, lai mājinieki vien paliekot, bet pārējie, «nepiederošie», pazūdot prom! Tad Skuju iemītnieki pirmoreiz redzējuši, kādas ir krievu armijas lauku virtuves: vairākas tādas sabrauca sētā, sāka kūpēt… Mežs lielā lokā tika pamatīgi aplenkts, laikam jau «lielus» virsniekus apsargāja. Bet paši lielie kungi dzirnavu istabā lēja glāzēs šņabi un priecīgi auroja arvien skaļāk. Paulīne ar Austru bija uzsūtītas augšistabā, kas atradās tieši virs uzvaras svinētājiem, kad viņi, jau īstās burās būdami, sākuši šaut gaisā, neizejot no istabas…
***
Turpmākā laika atmiņas saglabājušas dzirnavu kanālā samestus bišu stropus, aitu galvas apkārtējos krūmos. Dzirnavās, kur vēl nesen saimniekoja tikai Austras māte, Paulīne un melderis, tika ierīkots «rūpkombināts» ar direktoru, grāmatvedi, rēķinvedi, svērāju… Bet uzpūstais «personāls» tik un tā netika galā ar dzirnavām un dabu. Pali pārrāva dambi, postaža kā pelējums pārņēma Skuju dzirnavas. Tuvojās 1949. gads.
***
Kādu laiku Austra ar māti nodzīvoja pie tēva radiem Ziemeļvidzemē, pēc tam Rīgā. Māte bija kļuvusi par «kaitnieci», kurai nebija ne pases, ne jumta virs galvas, ne īstas skaidrības, pie kurām paziņu un radu durvīm klauvēt vakarā… Tikai pēc ilgāka laika pajumti sievietei ar divām meitām sniedza kāds «disidents», fabrikas «Lenta» tehniskais vadītājs. Trīs sievietes dzīvoja istabiņā Rīgā, Jelgavas ielā. Māte bija dabūjusi kaut kādu darbu, Austras lielā māsa studēja veterināro medicīnu Jelgavā, bet pati Austra iestājusies Bulduru sovhoztehnikumā. Pēc tam īsu brīdi strādājusi Pēternieku izmēģinājumu stacijā, vēlāk gandrīz četrdesmit gadu – Rīgā, Dārzu un parku trestā par dārznieci.
***
Skuju dzirnavas, nopostītas, izlaupītas, pamestas, tika atzītas par «bezsaimnieka mājām». Kalnā, pārupītes mājās, ar kuru saimnieku bērniem Austra bērnībā vakaros sasaukusies, izraka milzīgu kapu un tajā ar buldozeriem iestūma visu māju. Apraka. Meliorācija.
Dzirnavas kopš sešdesmito gadu sākuma bija par lētu naudu pārdotas kādai ģimenei. Austras kundze mēģināja uzturēt sakarus ar saimniekiem, vienojusies, ka, ja vien kādreiz viņi gribētu iet dzīvot citur, viņai tiks dota iespēja atpirkt. Notika citādi. Laiki vēlreiz mainījās. Arī Skuju dzirnavu saimnieki. Bet tostarp Skujaini vairākās vietās aizsprostoja, upītes gultne aizsērēja, tika uzpludināti mākslīgi ezeri, kas ar katru gadu arvien vairāk pārpurvojas. Laikam jau tāpēc, ka nekāda izdevīgā saimniekošana nebija paredzama. Beidzamie saimnieki deviņdesmito gadu sākumā bija ar mieru pārdot kādreizējās dzirnavas bijušajiem īpašniekiem Austrai Liniņai un viņas māsasdēlam. Tādējādi Austras kundze atgriezusies tēvamājās. Par to, ka tur reiz bijušas dzirnavas, liecina tikai slūžu fragments un vecās turbīnas rats. Nav naudas, lai pamatīgi atjaunotu mājas, upes gultne pārāk mainījusies, lai atsāktu dzirnavu darbu, ceļš cauri mežam krietni vien patāls, tāpēc māsasdēls, praktiska ķēriena cilvēks, neredzot saimniecisku jēgu senču īpašumam. Reizēm atbrauc ciemos, arī pašas dēls un mazbērni labprāt iegriežas.
***
Kad es pirms pāris gadiem pirmoreiz ciemojos Skuju dzirnavās, tur valdīja postaža. Akā bija samesta malka, ūdens pagalam. Cik vien stiklu logiem reiz bijis, visi izdauzīti. Pēc labākajām vandaļu tradīcijām. Apkārtnē krūmi vien un vībotnes līdz spārēm.
Tagad, lai trūcīgi, ēka vismaz no iekšpuses padarīta apdzīvojama. Toties dārzs kļuvis par oāzi meža vidū. Par to būtu jāstāsta citreiz. Tur nav augļu koku un daudz ēdamlietu, tikai puķes, košumkrūmi, bet visvairāk – zālāja. Pļāvējam aiziet lielākā Austras kundzes pensijas daļa.
Šovasar atkal pie sevis Jāņus svinēt aicinājusi kādreizējā klasesbiedrene Aija Štosa, Ķipu grāmatnieku muzeja vadītāja un saimniece. Bet Austra turpat savas mājas pagalmā sakūrusi mazu ugunskuru, skatījusies pār ūdeņiem, kur pakalnā kādreiz draugi dzīvojuši, mājas bijušas.
Izciemojusies domās visapkārt, pie visiem tuviniekiem un radiem. Un jutusies – mājās.
***
– Vai zināt, nav laikam vajadzīgs pierunāt savus vai radu bērnus braukt šurp un saimniekot, katram jau sava dzīve, – Austra Liniņa pirms atvadīšanās saka. – Bet man šeit patīk. Nostrādājos pa dienu smagi jo smagi, bet vakaros, gulēt ejot, žēl acis aizvērt. Tik labi šeit jūtos.
