Lēni un klusi deg neskaitāmas svecītes Sv.Simeona un Annas pareizticīgo katedrālē.
Lēni un klusi deg neskaitāmas svecītes Sv.Simeona un Annas pareizticīgo katedrālē. Cilvēki sērās, ar atvadu vainagiem un ziediem rokās. Viņi atnākuši, lai pavadītu pēdējā gaitā sievieti, kas mirusi pašā spēku plaukumā. Traģisks bijis viņas liktenis. Paklausot paziņu ieteikumiem un solījumiem izārstēt no ļaundabīgā audzēja sākuma stadijā, viņa uzticējās kādai vārdotājai. Ilgu laiku aizgājēja ticēja apgalvojumiem, ka stāvoklis uzlabojas. Bet tikai tad, kad bija par vēlu, vērsās pēc palīdzības pie ārstiem. Tad – novēlota operācija, kas diemžēl nevarēja apturēt ļaunās slimības progresu.
Lasot mūsu plašsaziņas līdzekļus, pārsteidz daudzās reklāmas un apraksti par cilvēku pārdabiskajām spējām. Daži līdztekus daudzām cilvēku slimībām spēj ārstēt arī dzīvniekus. Zinām, ka cilvēku ārstēšanas un veterinārmedicīnas studijas ir vienas no ilgākajām. Bet kāda ir šo cilvēku izglītība? Vai viņiem ir sertifikāts? Iespējams, dažiem ir, bet vai to kāds pārbauda? Zināms, ka ārstus gatavo šaurās specialitātēs, ka šodien viņu rīcībā ir ļoti komplicēta un precīza diagnostikas aparatūra, laboratorijas un zinātnes jaunākās atziņas. Kāpēc to nesaprot slimnieki, paļāvīgi uzticoties katram, kas stāsta par savām pārdabiskajām spējām, taču nav ieguvis medicīnisko izglītību? Rodas iespaids, ka atgriežamies tālā pagātnē, kad cilvēce savas slimības ārstēja ar burvestībām, dārdot bungām un veļoties smaržvielu dūmu vāliem.
Kāpēc pret šarlatāniem necīnās mediķi, kuriem jāprot slimajiem noteikt pareizo ārstēšanas veidu, saglabāt viņu dzīvības? Neapskaužams ir mūsu demogrāfiskais stāvoklis. Esam uz izmiršanas sliekšņa, kad nelaimes gadījumos, bērnu mirstības un minēto iemeslu dēļ no dzīves jāšķiras cilvēkiem labākajos gados.
Ar cieņu – Aldis Egils Hartmanis
