Rīgas Mazais teātris. Fransuāza Sagāna «Valentīnas ceriņkrāsas kleita». Režisors Arturs Mekšs.
Rīgas Mazais teātris. Fransuāza Sagāna «Valentīnas ceriņkrāsas kleita». Režisors Arturs Mekšs
Svētdienas pēcpusdienā Jelgavas kultūras nams atkal pulcināja cilvēkus uz izrādi, kuru šoreiz pie mums no galvaspilsētas bija atvedis Rīgas Mazais teātris. Jāsaka, šāds nosaukums Rīgas teātru kontekstā ir zināms, un tas pārsvarā darbojas kā projektu teātris ar pieaicinātu aktieru ansambli. «Skrandiņā», kuru šis teātris bija nodēvējis un piedāvājis kā savu teātra seju jeb afišu, man nekādi neizdevās izlasīt, vai tas pašlaik darbojas kā profesionāls, pusprofesionāls vai amatierteātris. Vēl vairāk – šis teātris pat piedāvāja zināmu noslēpumu, jo aktieru sastāvā pieminēti «dažādu teātru aktieri». Un atkal nekādu paskaidrojumu. Es apspiežu ziņkāri un lasu tālāk – Fransuāza Sagāna «Valentīnas ceriņkrāsas kleita». Ļoti vilinoši. Taču izlasīt, kāds būtu piedāvātās lugas žanrs, atkal neizdodas. Ja jau esmu apstājusies pie afišas, tad par to arī turpināšu. Vēl rakstīts: «Izrādē piedalās grupa «Skumju akmeņi»». Un diezgan sīki paskaidrojumi gan par grupas vēsturi, gan, ka tās ierakstus varēs iegādāties starpbrīdī un pēc izrādes. Tātad mūziķi. Pēdējā laikā jau par modes lietu kļuvis izrādēs izmantot «dzīvās» mūzikas klātbūtni, un tas ir tikai apsveicami, jo izrāde tādējādi kļūst dzīvāka, krāsaināka. Un, lai gan afišas tekstuālais noformējums mani «neierauj, neaicina un neievilina» skatītāju zālē, es tomēr turp dodos, jo Fransuāza Sagāna…
Tas, kas kaut reizi paņēmis rokā grāmatu, kuru sarakstījusi F.Sagāna, būs sajutis īpašo laika un dzīves plūsmu viņas romānos, francisko laiskumu un dzīves vitalitātes apliecinājumu vienlaicīgi, absolūtās brīvības un mīlestības sajaukumu, kas viņas romānus un stāstus padara par īpašu notikumu literatūrā. Un, protams, visa centrā – sieviete…
Lai cik bēdīgi tas arī neizrādītos, mans aizdomīgums attiecībā uz teātra kvalitatīvajām norisēm nepievīla. Piedāvātā izrāde bija diezgan precīza savas afišas kopija. Haotisms, tēlu nespēja «saslēgties» vienotā darbības ķēdē, absolūts attiecību un mizanscēnu trūkums.
Gribas uzdot jautājumu režisoram Artūram Mekšam – par ko tad ir šī izrāde? No F.Sagānas vitālās un kaislību piestrāvotās jūtu pasaules uz skatuves palikušas nožēlojamas teatrālas lauskas, kas ne tikai nav spējīgas radīt vienotu uzvedumu, bet pārmāc ar savu bezpersonisko garlaicību. Režisors atļāvies arī izspēlēt kādu īpašu «gājienu ar zirdziņu» – profesionāla aktiera piedalīšanos amatieruzvedumā (?!).
Liekas, ka šāds gadījums vispār komentārus neprasa, jo katrs spēj iedomāties, kurš būs zaudētājs tādā spēlē… Pārējās izrādes daļas, ko dēvē par tērpiem, skatuves noformējumu un mūzikas izmantojumu, saucamas vienkārši par «gaumes nošļukumu». Varbūt vaina slēpjas apstāklī, ka režisors arī pats spēlē un tāpēc neko no tā, kas notiek uz skatuves, neredz?
Mūziķu grupa «Skumju akmeņi» tieši tā arī sēž stūrī – kā skumji akmeņi, atrauti no teātra konteksta, un šo to uzspēlē vietās, kur režisors īsti nezina, ko darīt. Režisorisko koncepciju – kāpēc tieši šo un ne citu grupu viņš izvēlējies par darbības fona noteicēju – tā arī neizdodas nolasīt.
Lai izrāde būtu vēl raibāka, ierakstos tiek atskaņoti arī citi, ne tikai «dzīvās» mūzikas, populāri muzikāli gabaliņi. Noskatoties šo bezgaumīgo eklektiku, pati sev uzdodu kontroljautājumu – vai patiešām nekas sliktāks nekad nav redzēts? Un pati arī atbildu – ir redzēts. Amatierisms, kas ir nevarīgs, taču īsteni patiess, skatītāju aizkustina un varbūt izraisa labdabīgu smaidu, taču amatierisms, kas ir ambiciozs un izsaka pretenzijas uz «smalku mākslu», saucams vienkārši par nožēlojamu.
Pēc visa spriežot, režisoram laikam liekas, ka viss ir kārtībā. Bet nobeigumā – F.Sagāna: «Tāds jēdziens kā pilnība sen vairs neeksistē. Cilvēki vairs neapjēdz pat to, ka, lai radītu mākslā ko vērtīgu, ir nepieciešams vismaz talants. Jebkurš muļķis šodien var dziedāt, gleznot vai rakstīt. Pat vairāk, viņš nemaz nekautrējas, tēlojot ārkārtīgi svarīgu personu, vēl pamāca citus…»
