Vēstures avotos Skursteņmuiža minēta 16.gs. sākumā, kad tā piederēja Livonijas ordeņa bruņiniekam Vestfālē dzimušajam Heinriham Klopmanim.
Vēstures avotos Skursteņmuiža minēta 16.gs. sākumā, kad tā piederēja Livonijas ordeņa bruņiniekam Vestfālē dzimušajam Heinriham Klopmanim. Klopmaņu dzimtai auglīgajā Zemgales līdzenumā piederēja plaši zemes īpašumi – Lielvircavas, Oglaines, Mazvircavas (Jaunā muiža), Liepas, Audruves, Mazlauku, Skursteņmuiža, Fridrihmuiža, Kamberleja u.c.. Zviedru kartogrāfa Stjuarta 1702. gada kartē atzīmēta kapteinim Levinam Klopmanim Jelgavas komturijā piederošā 20 arklu lielā muiža. Pēterburgas advokāts Hermanis Ernests Konradijs 1868. gadā nopirka Skursteņmuižu, lai «pārceltos no trokšņainās Pēterburgas dzīves uz kluso Kurzemi». Konradiju dzimtas uzvārds 19. gadsimtā Zemgalē jau bija pazīstams. No šīs dzimtas nāca Salgales mācītājs Ādams Konradijs. Savukārt Ādama un viņa sievas Frederikas, Jelgavas birģermeistara Frobēna meitas, ģimenē 1821. gadā piedzima dēls Morics Vilhelms Konradijs, kuru laikabiedri pieminējuši ar neviltotu smaidu. Tāpat kā tēvs, Morics kļuva par mācītāju. No 1850. līdz 1902. gadam viņš bija Jelgavas Sv.Annas luterāņu draudzes mācītājs. Tas bija slavenais Konradijs, Kunrāds, Konrādis vai Kundrātiņš, kā viņu tolaik dēvēja jelgavnieki. Par viņu stāstīja visai dīvainus atgadījumus, daudzas anekdotes, bieži Konradiju kariķēja kalendāros un laikrakstos. Taču visumā mācītājs bija ar labu humora izpratni un humāniem uzskatiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu laikabiedru un katru, kurš kaut reizi bija dzirdējis viņa sprediķi. Konradiju dzimta ir plaša un dzīvo vairākās pasaules valstīs. Vīņi izdod dzimtas avīzi, kā arī apkopo dzimtas pārstāvju biogrāfijas.
Tradicionāli muižas un zemnieku tīrumos 19. gs. otrajā pusē audzēja rudzus, miežus, kviešus, auzas, linus, zirņus, bet griķu vietā – kartupeļus.
Skursteņmuižai bija divas pusmuižas – Mazā Skursteņmuiža un Lindes muiža, vējdzirnavas, pienotava, kā arī Dzirnavkrogs, Ozolkrogs un Robežkrogs. Pēc muižas dvēseļu revīzijas datiem zināms, ka 1867. gadā uz Skursteņmuižas zemes bija 31 zemnieku sēta – Viduslīči, Jaunzemju Līči, Jāņa Stantuļi, Jāņa Stagari un Salomona Stagari, Stūrīši, Jutas, Meires Čivili, Jēkaba Šnipstes un Jāņa Šnipstes, Stundas, Ķibildas, Zviņģeļi, Brači, Putniņi, Lašenieki, Zeltiņi, Vieglās, Slabadi, Betčuni, Grīnvalda Zēneļi un Kauliņa Zēneļi, Gedvili, Zūbes, Ībēni, Balzes, Betčūni, Otto Naroti un Zariņi Naroti, Brusaita Čivili.
1867. gadā muižas iedzīvotāju skaits bija 888. Par daudzām no kādreiz bijušajām zemnieku sētām liecina vairs tikai senie nosaukumi.1912. gadā visi agrākie Skursteņmuižas māju saimnieki bija parakstījuši līgumus ar Konradijiem, lai izpirktu dzimtas mājas, kuru zemi bija kopuši no paaudzes paaudzē.
Hermanis Ernests Konradijs bija diplomēts jurists, tomēr saimniekošana viņam veicās itin labi. Reiz meita izpelnījās tēva dusmas, jo atlasītajos miežos bija piejaukusi netīrus graudus. Kopā ar saviem dēliem Hermanis Ernests stādīja bērzu un egļu mežu. Ar savas muižas kalpiem un zemniekiem viņš sadzīvoja visai labi. Savulaik iegādāti pat īpaši rati ar atsperēm, lai slimo kalpu vai zemnieku varētu nogādāt uz Jelgavas slimnīcu. Reiz muižas laukstrādnieks Mārtiņš Timmermanis nolēma doties uz Jelgavu, lai strādātu un dzīvotu «interesantāku dzīvi». Viņš ieradās muižā un izteica to Konradijam. Hermanis Ernests, neko neiebildis, izmaksāja algu, bet uz atvadām noteica: «Ja nu tu tā domā…», taču teikumu tā arī nepabeidza. Apņēmības pilns deviņpadsmitgadīgais jauneklis nu devās ceļā. Taču pēc nepilna gada «nomākts un vīlies» viņš atgriezās Skursteņmuižā un lūdza atļauju muižniekam palikt. Tā nu bijušais laukstrādnieks izmēģināja «laimes» un tomēr atgriezās, paliekot muižā visu savu mūžu.
20. gs. sākumā Skursteņmuižas pārraugs bijis kāds vīrs uzvārdā Rumba, bet galdnieks – Pambakars, kurš savām rokām gatavoja logu rāmjus, durvis, darba ratus, pat mēbeles un zārkus. Muižā bija rija, smēde, liels šķūnis, pagrabs. Ledus pagrabā glabāja muižā izgatavotā Šveices siera rituļus, bet izgatavoto sviestu un biezpienu sūtīja uz Pēterburgu. Savukārt dārznieks audzēja pārdošanai pat melones un persikus.
Divdesmitajos gados Skursteņmuižā līdzās lielajai dzīvojamajai mājai atradās divi ērbēģi, vairākas zirgu, govju, cūku un aitu kūtis, kā arī vistu kūts. Muižā bija vairāki šķūņi, malkas novietnes un siltumnīca. Līdz ar agrāro reformu noslēdzās Konradiju dzimtas saimniekošana Skursteņmuižā, bet par tās saimniecības vērienīgumu liecina vēl šodien daļēji saglabātais muižas apbūves komplekss.
