«Vai dieviņ, ir pagājis jau tik daudz laika! Tobrīd Līvbērzē strādāju par pagasta priekšnieces vietnieci sociālos jautājumos. Tā kā es biju arī mūzikas skolotāja, man piedāvāja pusslodzes darbu par mākslinieciskās daļas vadītāju kultūras namā. Līvbērzes dāmas, kurām patīk dziedāt, man kā tādas mušiņas lidoja apkārt un teica – nu varbūt uzdziedam, nu vienreiz nedēļā darbadienas vakarā. Uz dziedāšanu mani nav ilgi jāpierunā, es to ļoti labprāt daru. Sākām dziedāt, un mums bija sapnis, ka varētu izveidoties nopietns kolektīvs,» par tālo 1995. gada rudeni stāsta Līvbērzes pagasta jauktā vokālā ansambļa «Sekvence» vadītāja Agita Damlica-Ķere. «Mūsu pirmā un vienīgā,» lepojas dziedātāji, kuru vidū šodien ir septiņas dāmas un trīs vīri kā ozoli.
Dziesma mudina darboties
Šodien kolektīvs ar labiem rezultātiem piedalās skatēs – pēdējos divos gados iegūta pirmā pakāpe –, brauc uz koncertiem pie draugiem, aicina draugus ciemos pie sevis uz Līvbērzi. Un nule kā «Sekvence» nosvinējusi savu divdesmito jubileju ar pilnu zāli klausītāju un skatītāju. Kas ir tas, kas skatītājam liek mīlēt burvīgās dāmas un elegantos kungus? Nezūdoša enerģija, labsirdība, humora izjūta, ģimeniskums, radošums un, neapšaubāmi, dziesmas mīlestība. Bez tās nu nekā.
Pirmos trīs gadus kolektīvs pastāvēja bez nosaukuma un sāka kā dāmu ansamblis – sieviešu vokālais ansamblis taču neskan tik skaisti kā dāmu ansamblis. Sākts ar vienkāršu repertuāru, lai dāmas, no kurām nevienai nav muzikālās izglītības, varētu skaisti nodziedāt. Tolaik repertuārā topā bija Raimonda Paula dziesmas – bez tām jau nevarēja. Pēdējos gados iecienīta Raimonda Paula «Puķīte pa dambi», kurai paši arī iestudējuši kustības un veiksmīgi piedalījušies skatē. Žūrijas sastāvā esošais Ints Teterovskis visu dziesmas laiku smaidījis, un dziesma dāmām atnesusi pirmo pakāpi. Skatēs dziedāts arī tad, kad trīs dalībnieces saslimušas un piecatā nācies pārstāvēt visu kolektīvu. Lai gan dziedātāju atdeve visos koncertos vienmēr bijusi no sirds, toreiz gandarījums par paveikto bijis jo liels.
Kolektīva vadītāja A.Damlica-Ķere norāda – laukiem raksturīgi, ka nav daudz to cilvēku, no kuriem izveidot kolektīvu. Laukos dzīves ritms un darāmo darbu saraksts vakaros ir pavisam citāds nekā pilsētā. Ir tikai saujiņa dziedātāju, kas, kā nākuši, tā arī palikuši «Sekvencē», bet nav arī tā, ka caur kolektīvu būtu izgājuši desmiti, stāsta vadītāja. Piemēram, Dina Rozenfelde dzied jau visus 20 gadus, Solvita Ozola «Sekvencē» ir kopš 1998. gada, bet gadu vēlāk atnākusi Vita Kursīte.
«Citi iet uz lekcijām, lai celtu pašvērtējumu, citi svētdienās iet uz baznīcu, lai stiprinātu garu. Tas viss ir vajadzīgs, bet man patīk, ka cilvēki atrod laiku un saka, ka viņiem to dziesmu vajag un ka pēc tam ir lielāka vēlēšanās strādāt un arī lielāka ticība pašam sev,» tā A.Damlica-Ķere. «Pirmkārt dziedam sava prieka dēļ – dziedātprieks dod dzīvē gaišumu un neļauj krist pesimismā. Parasti visur tiek izceltas tās šausmas, bet vajadzētu otrādi – to labo pacelt uz augšu,» pārliecināta vadītāja.
Ciemojas pansionātos un sacenšas par lielāko līdaku
Ne jau vienmēr viss ir tik gaiši un viegli. Citreiz uznāk arī kāds niķis, kad dāmas kaut ko negrib, nevar vai viņām kaut kas nepatīk. «Tad es saku – darām tā: izņemam no mūsu leksikona vārdus «nevaru», «negribu» un «nepatīk». Pamēģinām divas nedēļas nelietot trīs vārdus, tā vietā sakot «es pamēģināšu» vai «varbūt tomēr». Kad meitenes sāk ieklausīties, paiet divas nedēļas un izrādās – cik skaista dziesma,» tā A.Damlica-Ķere.
«No vienas puses, labi, ka mani dziedātāji nav muzikāli skoloti. Tas ir darbs ar mālu – tas vispirms jāpaņem rokās un jāsasilda no visām pusēm. Kad esi to izdarījis un pateicis – tu esi labs un man noderēsi –, viņš sāk padoties. Katru reizi no tāda necila māla gabala sanāk māla vāze. Un tad pašam prieks, ka tev pasniedz pirmās pakāpes diplomu,» ar savējiem lepojas A.Damlica-Ķere.
Piecpadsmit gadu dziedājušas vienas pašas, dāmas ir lepnas, ka pirms pieciem gadiem izdevies pierunāt pievienoties arī trīs savus kungus. Kā stāsta vadītāja, vīri parasti ir tie, kas sievas atved uz mēģinājumiem, panes tērpus vai somas, bet tad nosēžas malā un visu mēģinājumu runā. Tad dāmas nolēmušas mēģināt viņus pabakstīt un pierunāt uz dziedāšanu. Tolaik gatavota Kāpostu balle – pašas uzrakstījušas scenāriju, izdomājušas, ka draugu kolektīvus cienās ar kāpostiem un desiņām, kuras tika pasniegtas degošas. Tā kā kāpostam ir daudz nozīmju – tā tiek saukta nauda, kāpostos atrod bērnus –, tika gatavots Bēbīšu maršs, kurā tā vien prasījās pēc vīru balsīm. Vārdu pa vārdam, un kungi piedabūti dziedāt. Kopš Kāpostu balles, kas draugiem joprojām spilgtā atmiņā, «Sekvence» lepojas ar trīs tenoriem – Kārli Svikli, kurš šogad svinēs 80 gadu jubileju, Jāni Ķeri un Imantu Sīku. Līdz ar kungu piesaistīšanu «Sekvence» savus priekšnesumus pārvērtusi par nelielām teātra izrādēm. A.Damlicai-Ķerei spilgtā atmiņā uzvedums ar Guntas Micānes dzejoļiem un audējas Ausmas Spalviņas krāsainajiem lakatiem, arī uzvedums «Jūra līdz ceļiem».
«Sekvence» ir tā sadziedājušies, ka jūtas kā viena ģimene – dāmas un kungi ir kopā gan priekos, gan skumjākos mirkļos. Ziemassvētkos dziedātājiem ir tradīcija apbraukāt pansionātus un dāvināt svētku koncertu tiem, kam klājas grūtāk. Tāpat neviena vasaras jubileja nav iedomājama bez pirts pie Kārļa, neiztrūkstoša ir arī zupas balle pie Solvitas. «Meitenes, 1. maijs jums ir aizņemts,» atgādina Agita, jo tad jādodas pie Kārļa uz sacensībām, kurš noķers lielāko līdaku. «Nevaru bez pašdarbības – visu mūžu esmu vai nu spēlējis, vai dziedājis, vai dejojis. Ja man nav kur vakaros aiziet, tad kaut kā trūkst,» tā Kārlis.
Sekvence – melodiska vai harmoniska skaņu secība, kas vairākas reizes atkārtojas, ikreiz par noteiktu intervālu pārvietodamās uz augšu vai leju. (Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca)
Kā ģimenē
Ilze Vītola
Katrā mēģinājumā mums klātesoša ir humora dzirksts un kāds jociņš, kad mēs cits citu paķeram uz zoba. Humors arī ir tas mūsu trumpis. Pa vidu gadās arī, ka pastrīdamies, bet tas ir tikai normāli – viss kā ģimenē. Ar «Sekvenci» esam ieguvuši daudz jaunu draugu. Katru gadu plānojam un rīkojam ballītes, un vienmēr draugi, kurus aicinām, ir atsaukušies. Savukārt, braucot pie viņiem, esam iepazinuši Latviju, bijuši arī ārzemēs – tālākais bija brauciens ar prāmi uz Stokholmu.
