Skaties, kas tur skrien! iesaucās Dita, sēžot uz soliņa kopā ar draudzeni Kristu. Viņas abas bija trīspadsmit gadus vecas.
Skaties, kas tur skrien! iesaucās Dita, sēžot uz soliņa kopā ar draudzeni Kristu. Viņas abas bija trīspadsmit gadus vecas. Viņām garām pēkšņi lielā ātrumā aizskrēja kāds puisis. Meitenes nosprieda, ka viņam varētu būt ap astoņpadsmit.
Viņš tūlīt ieskries stiklos! iekliedzās Krista.
Aiz stūra atskanēja briesmīgs blīkšķis. Stikli izbira no durvīm, bet puisis aizskrēja tālāk. Meitenes paspēja ieraudzīt tikai to, ka viņam no deniņiem tecēja asinis. Meitenes pārņēma ziņkārība, un viņas nolēma sekot skrējējam. Bija dubļains, jo iepriekšējā dienā bija lijis, bet šodien spīdēja saule. Viņas ielāgoja, kādi izskatās puiša kurpju nospiedumi. Pēdas un asiņu piles veda līdz pagrabam. Tur bija ļoti tumšs.
Skaties tur, Krista norādīja uz tumšāko stūri.
Tas ir viņš! izdvesa Dita. Meitenes piegāja pie puiša un sajuta, ka viņš vēl mazliet elpo.
Viņi, puisis iesāka, zina par…
Ko viņš grib mums pateikt? prasīja Dita.
Lai kas tas arī būtu, viņš to vairs nevar. Klusu, tur kāds nāk! nočukstēja Krista.
Abas meitenes izdzirdēja balsis.
Kāds teica: Aizvāksim viņu prom!
Pagraba tumsā parādījās trīs silueti.
Kur viņš ir? kāds jautāja.
Cita balss atsaucās: Tur, stūrī.
Trešais atnācējs sacīja: Tu, Harij, pieslēdz durvis, bet mēs viņu iznesīsim pa tuneli.
Bija dzirdams, ka kāds slēdz durvis.
Ko lai mēs tagad darām? izmisusi jautāja Krista.
Dita atbildēja: Mums nav citas izejas, kā vien sekot viņiem.
(Turpmāk vēl.)
Laura
