“Kirgīzija, Uzbekija, Gruzija, Indija, Čīle, Argentīna, Kanāda, Amerika, Slovākija, Itālija, Francija, Šveice, Slovēnija, Norvēģija…” vietas, kur būts ar slēpēm vai sniega dēli, uzskaita Ozolniekos dzīvojošais uzņēmējs Guntis Roziņš. Astoņdesmito gadu un vēl deviņdesmito sākuma Latvijas jaunatnes un junioru vieglatlētikas līderis, kuram joprojām pieder Jelgavas rekordi 3000 metru distancē un tāda paša garuma kavēkļu skrējienā.
Starp pēdējiem savas aktīvā sportista karjeras piedzīvojumiem Guntis atminas līdzdalību pasaules čempionātā kalnu skriešanā 1992. gadā Itālijā, uz kurieni Latvijas sportisti devās jau kā atjaunotās brīvvalsts izlase, gan samulsinot robežsargus ar vēl derīgajām PSRS ārzemju pasēm. “Distances garums 14,67 kilometri, no tiem 12 pret kalnu, tad neliela nogāze un pēc tam atkal uz augšu. Grūti bija, te nu mana Zemgales līdzenuma pieredze neko nelīdzēja,” nosmaida stadiona celiņu rekordists. Starp Latvijas skrējējiem viņš bijis otrais labākais, bet “World Mountain Running Trophy” sacensību vēsturē togad Suzas ielejā ierakstījies ar 72. rezultātu. Pēc tam kalni jau vairs piedzīvoti tikai kopā ar slēpošanas domubiedriem sniegotā veidā.
Šogad grupiņas plānā bija nelielais ciemats Rauris Austrijā, kas izpētīta kā gana laba vieta izbraukumam ar bērniem. “Tā arī bija – salīdzinot ar lielākiem slēpošanas kūrortiem, apkārtne rāma un klusa. Visi trīs mūsu mazie līdzbraucēji, ieskaitot manu četrgadīgo mazdēlu Reini, varēja ņemties pēc sirds patikas, un visi arī iemācījās slēpot.”
– Izklausās pēc jauka ikgadējā piedzīvojuma, taču, zinot, ka īsi pirms jūsu izbraukšanas jau parādījās ziņas par koronavīrusu Itālijā…Vai raizes tobrīd nepieklauvēja “pakausī”?Pārrunājām jau, taču spriedām arī, ka mūsu izvēlētā vieta ir no šiem notikumiem pietiekami tālu. Arī septiņās tur, viesu mājā un uz kalna, pavadītajās dienās no gaidāmās pandēmijas vēl nekas nebija manāms. Mājās braucot – tad gan. Parasti vēl mēdzām atceļā kādu pilsētu apskatīt, bet šoreiz bija skaidrs, ka jāsteidzas. Izrādījās arī, ka Čehija savu robežu slēgusi 24 stundas ātrāk, nekā ziņoja iepriekš. Dabūjām braukt atpakaļ uz Vācijas pusi un pēc tam meklēt iespēju tikt uz prāmja Trāvemindē. Atceļā pagāja četras dienas, un Latvijā jau nonācām ārkārtas situācijas noteiktajā divu nedēļu karantīnā. Tā arī nodzīvojām. Mazdēlam sanāca savus vecākus trīs nedēļas neredzēt.
– Sociālajos tīklos tobrīd no kūrortiem vīrusu atvedušie slēpotāji sāka izpelnīties nosodījumu. Vai līdz jums tāds nenonāca?
Dzirdējām, dzirdējām, ka vienīgie vainīgie esot slēpotāji, bet personīgi – nu, nē. Atgriezāmies visi veseli. Mēs savās lauku mājās, kur neviena apkārt. Ja ko vajadzēja, znots un meita atveda. Varējām mierīgi ko vairāk pa māju pastrādāt.
– Kā sākās tava aizrautība ar slēpošanu?
Patiesībā jau no bērna kājas. Kad biju vēl sīks pirmklasnieks, nedēļas nogales mēdzu pavadīt pie vecāsmammas Brakšķos, un no turienes ar draugu otrklasnieku braucām ar autobusu uz Cukurkalnu Tērvetē. Sviestmaize un termoss līdzi, un tā tur visu dienu dzīvojām. Citreiz ar tēva darba kolēģiem uz Milzu kalnu vai arī uz Gaiziņkalnu. Kad sāku ar vieglatlētiku, tad gan vairs nedrīkstēju ar tādu hobija sportu nodarboties.
– Locekļi jāsaudzē, vai ne? Jo īpaši, kad esi jau Latvijas līmeņa sportists. Kā tas nācās, ka izvēlējies vieglatlētiku un skriešanu?
Īsi pirms skolas gaitu sākuma bijām pārcēlušies dzīvot uz Jelgavu, un sāku mācīties 4. vidusskolā. Līdz 3. klasei gāju peldēt un spēlēju basketbolu, bet tad, šķiet, uz skolu bija atnākusi vieglatlētikas trenere Maija Ukstiņa un mani uzaicināja. Kāpēc izvēlējos skriešanu? Laikam tāpēc, ka tajā bija labāki rezultāti. Puikam taču svarīgākais ir uzvarēt.
– Atgriežoties pie slēpošanas – pieaugušam acīmredzot bija vajadzīgi jau citi kalni. Kad un kā bērnu dienu hobijs atdzīvojās?
Pirmais izbraukums laikam bija 1996. gadā uz Somiju. Kopš tā laika esmu devies slēpot gandrīz katru gadu. Varbūt kāds arī ir izlaists, bet citā toties aizbraukts pat pāris reižu.
– Saprotu, ka vietu izvēlies katrreiz citu. Lielāki, mazāki, augstāki, stāvāki kalni – kas ir tā motivācija?
Jā, man patīk būt un slēpot dažādās vietās. Vienkārši tāpēc, ka kalni katrā vietā citādi. Protams, nedaudz var apskatīt arī apkārtni, iepazīt “gabaliņu” attiecīgās valsts, bet pamatā tomēr paliek slēpošana. Gruzijā gan esmu bijis vairākas reizes. Ukrainā toties vēl nav sanācis – Aizkarpati varētu būt tāds tuvākās nākotnes mērķis.
– Katra vieta droši vien arī no bīstamības un riska viedokļa atšķiras – varbūt tieši šis izaicinājums ir vilinošs?
Nē, bīstamākas vietas speciāli nemeklēju. Ja nu vienīgi, kad pacelšanās paredzēta ar helikopteru, – tad gan drošībai ir lielāka nozīme. Tādās reizēs braucam tikai pieaugušie, pazīstami čaļi.
– Ar helikopteru – tas nozīmē, ka nonākat vēl augstāk, kur pacēlāji neiet?
Augstāk ne vienmēr, bet, jā, tur, kur pacēlāji neiet. Kur ir tā sauktais pūdera sniegs. Tas ir atkal savādāks nobrauciens.
– Ar ko savādāks?
Ar to, ka sniegs kā tikko sabērts pūderis. Sajūtas reizēm, kā pa ūdeni braucot. Grūti izstāstīt tam, kas to nav pieredzējis.
– Jā, esmu tikai dokumentālās filmās redzējusi slēpotājus, kas paceļas kalnā un tad dodas lejup, braukdami un lēkdami pa klinšu izciļņiem, kur acis rāda.
Mēs gluži nelecam, bet iebrauktu pēdu tiešām nav. Tāpēc ir līdzi vietējais cilvēks, kurš rāda, pa kuru vietu un cik tālu braukt, lai neuzdurtos lavīnai, un kur pretī būs helikopters, kas uzvedīs atkal augšā.
– Viņš pats brauc pa priekšu?
Dažreiz jā, bet citreiz kādu metru attālumā turpat līdzās. Mēs arī tā parasti braucam – “redzami neredzamā” sasaistē viens ar otru, lai varētu palīdzēt, ja kas atgadās.
– Tpu, tpu, tpu, vai tev kādreiz ir kas atgadījies?
Reiz nonācu uz lavīnas, kas par laimi nevēlās, bet slīdēja. Sapratu, ka ātri jātiek malā, un paveicās. Bet kāju salauzu Gruzijā, pa ielu iedams. Ārsts toreiz slimnīcā jautāja, no kā man tādas potītes samocītas. Atzinos, ka no skriešanas.
– Garās distances, jādomā, treniņos tiešām prasīja nesaudzīgus kilometru kilometrus.
Tā bija, individuālais darbs sanāca pamatīgs. Īpaši jau vidusskolas gados, kad nonācu Latvijas jaunatnes un vēlāk arī junioru izlasē. Pāris reizes pat biju uzaicināts uz PSRS junioru izlases treniņnometni. Mačos gan to neiznāca pārstāvēt, un labi vien bija, ka veiksmīgi saslimu, jo drīz vien biju sapratis, ka šajā vidē rezultāts tiks pieprasīts par katru cenu, arī ne to godīgāko.
– Visu laiku labāko Latvijas vieglatlētu sarakstā savos 3000 metros un 3000 kavēkļos esi visai augstu, bet Jelgavas novadā tavs rezultāts palicis nepārspēts kopš 1991. gada. Gluži vai kā Bīmona pasaules rekorda lēciens, kurš noturējās 23 gadus.
Nu jau Bīmona rezultāts, par laimi, ir “pārlēkts”, un gan kāds jelgavnieks pārspēs arī manējo. Viegli, protams, nav. Ir jātrenējas, sevi jāpiespiež.
– Šķiet, ka pašlaik tavas distances skrējēju vidū nav arī neko populāras. Īpaši jau savā ziņā tik interesantais kavēkļu skrējiens.
Tā varētu būt. Tā kā dalībnieku maz, arī Latvijas sacensību kalendārā to bieži neredz. Pasaulē gan joprojām tas notiek un cīņas ir sīvas. Katrā ziņā, kavēkļu skrējiens prasa īpašu spēku sadalījuma māku un par parastajām barjeru distancēm ir daudz grūtāks.
– Ir dzirdēts par vieglatlētiem, kas pasaules čempionātos startē arī cienījamā vecumā. Aizbrauc par savu vai sponsoru naudu un ved mājās medaļas. Tev gan šie gadi vēl priekšā, bet izskatās, ka pietiks ar slēpošanu?
Noteikti pietiks. Vēl jau arī vasarās pabraucu ar veikdēli, uzspēlēju novusu, ziemā pa retam kērlingu. Bet slēpošana nepārprotami paliks priekšplānā.
