Reiz pamatskolas beidzamajā klasē tika uzdots brīvā temata sacerējums «Mans sapnis».
Reiz pamatskolas beidzamajā klasē tika uzdots brīvā temata sacerējums «Mans sapnis». Četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā bērni kļūst par jauniešiem, kuriem, protams, veidojas ideāli un paša nākotnes vīzijas. Taču kāds skolēns acīmredzot ļoti konkrēti bija uztvēris tematā doto un aprakstīja savu varbūt iepriekšējā naktī redzēto satraukuma pilno sapni, kurā viņam pa skolas gaiteni pakaļ skrējusi klases audzinātāja ar gaļas mašīnu rokās. Šausmīgākais bija tas, ka skolotāja griezusi agregāta kloķi un grasījusies sacerējuma autoru samalt…
Jāpiebilst, ka skolotāja, kas savulaik smiedamās laboja šo sacerējumu, vēlējās palikt anonīma. Lai gan tādi momenti, kad skolēni literatūrā uzdoto saprot ļoti lietišķi, nav nekas īpašs, sevišķi tad, ja prasītie «Mērnieku laiki» vai kāds cits darbs nav lasīts.