Pasaules Bankas slēdziens: Latvijā ir divreiz vairāk bezdarbnieku, nekā uzrāda oficiālā statistika.
Bezdarbs ir viena no Latvijas nežēlīgākajām sociālajām grimasēm, ko izraisījusi mūsu ekonomikas konsekventā nīkuļošana. Nevienā valstī, protams, pārāk nelepojas ar bezdarbu, taču daudzās darbojas precīzs sociālās aizsardzības mehānisms, tāpēc drīzāk tur jārunā par papildu morālu, psiholoģisku atbalstu bez darba palikušajiem nekā par materiālajiem pabalstiem.
Prātā raksturīga darbdienas aina Roterdamā: ielās redz vienīgi melnādainus cilvēkus (baltie holandieši nerēgojas, viņiem ir darbs) spēka gados, kas dīki vada laiku pie alus glāzēm ietvju malu krodziņos, laiski košļādami tabaku un spļaudami uz bruģa. Viņu ikmēneša pabalsts ļauj piekopt samērā bezrūpīgu dzīvi, jo tas pārsniedz mūsu vidusmēra ierēdņu algu. Latvijā daudzi iemanījušies iztikt ar pieciem līdz septiņiem latiem mēnesī. Par šādu naudu tālu neaizspļausi, ja nu vienīgi aiz bezspēcīga niknuma. Bet tad jātēmē augstāk…
«Zemgales Ziņu» redakcija saņēma Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) Jelgavas centra inspektora Jevgeņija Žoglas vēstuli: «Oficiāli Jelgavas rajonā bezdarbnieku skaits sasniedzis 13% (pirms septiņiem gadiem – 4,3%), taču reāli to ir nesalīdzināmi vairāk: lielākā daļa cilvēku, kuri mēnešiem un pat gadiem ir darba meklētāju statusā, sen zaudējuši pabalstu un pat cerību kaut ko sameklēt (īpaši ar Nodarbinātības dienesta palīdzību), pārtraukuši reģistrēties un «pazuduši» no uzskaites. Tas «uzlabojis» statistiku: piemēram, Kalnciemā no 210 bezdarbniekiem tikai 36 saņem pabalstu, t.i., 17%. Protams, šis fakts nav nekas jauns ne Nodarbinātības dienesta darbiniekiem, ne pašiem bezdarbniekiem. Problēma ir vēl arī «acu aizmālēšanā» ja ne citās struktūrās, tad šī dienesta visās pakāpēs gan – no reģiona līdz valsts mērogam.»
Vēstules autors atzīst, ka sabiedrībā zūdot uzticība dienesta darbiniekiem. To, viņaprāt, vēl provocējot vairāku kolēģu ierēdnieciski ciniskā attieksme pret apmeklētājiem – pēc principa «jūsu te nāk daudz, es esmu viena!». Žoglas kungs apliecina, ka nereti centra apmeklētājiem jāsaskaras ar darbinieku paviršību, pat rupjību. Lai gan apmeklētāju rinda gaitenī gara, bieži vien darba laikā tiekot visai skaļi svinētas dzimšanas dienas, vairākkārt dienā kabinetus slēdzot kafijas pauzei…
Acīmredzot NVD darbiniekiem vienkārši pietrūcis takta, izpratnes, ka bezdarbnieku rinda ārpusē faktiski ir trūkumcietēji, kuros kafijas kairinošais aromāts savienojumā ar papildu piespiedu nīkšanu diezin vai izraisa pozitīvas emocijas. Var piekrist, ka līdzīgi gadījumi drīzāk ir cieņas trūkuma izpausme, nevis ierēdņu pārkāpums, kas būtu fiksējams augstākstāvošu instanču reģistros.
Un tomēr gan J.Žogla, gan NVD Jelgavas centra vadītāja vietniece Irēna Vilciņa par būtisku uzskata nevis rakāšanos netīrās veļas kaudzē, bet gan konstruktīvu rīcību bezdarba un ar to saistīto problēmu mazināšanā. Abi ir vienisprātis, ka reālu darbošanos dažbrīd traucē virkne objektīvu faktoru un, kā liecina minētā vēstule, arī subjektīvi aspekti. Toties J.Žoglas un I.Vilciņas viedokļi atšķiras dažādu skaitļu traktējumā un bezdarba līmeņa «mākslīgā» regulēšanā.
Diemžēl bezdarbs ir realitāte. Turklāt nereti tā līmenis tiek minēts atšķirīgi. Statistisko pārskatu bezkaislīgajās ailēs vienaldzīgai acij šie skaitļi neko būtisku neizsaka, taču cilvēki, kas paši kaut kādu iemeslu dēļ palikuši bez darba, tos uztver saasināti, nereti paužot savu nesapratni un pat sašutumu.
Piemēram, «oficiāli» pērn NVD Jelgavas centrā reģistrēto bezdarbnieku skaits samazinājies no 9,17% gada pirmajā ceturksnī līdz 8,46% pēdējā ceturksnī. Valstī šis rādītājs svārstās deviņu līdz desmit procentu robežās. Savukārt, pēc J.Žoglas aplēsēm, «neoficiāli» bezdarba līmenis Latvijā vidēji esot vismaz 20%, bet laukos – pat 50%. Ja par tiesnesi izvēlas ekspertus no Eiropas Savienības, jāsecina, ka viņu veikto pētījumu rezultāti (Bauskas un Preiļu rajonā 1998. gadā) tuvāki J.Žoglas minējumam: bezdarbs ir 16 – 52%.
Lai kādi būtu skaitļi, tie liecina par dziļi nelaimīgiem cilvēkiem, kam liegta viena no galvenajām demokrātijas priekšrocībām – tiesības uz darbu. Un vājš ir mierinājums, ka šo skaitļu atšķiršanai izdomāti jēdzieni «reģistrētais» un «slēptais» bezdarbs.
Pat pašu nodarbinātības dienesta speciālistu vidū nav īstas vienprātības kaut vai par tiem lauku iedzīvotājiem, kas algotu darbu gan nestrādā, bet iztiek galvenokārt no savas zemītes augļiem. Irēna Vilciņa, piemēram, sliecas domāt, ka šī iedzīvotāju kategorija nebūtu uzskatāma par bezdarbniekiem. Bet ne jau visi laukos dzīvojošie ir zemnieku saimniecību īpašnieki, daudziem pieder tikai pleķītis zemes kartupeļiem, dārzeņiem… Ja arī viņi gluži badu nemirst un reizēm tirgū dažu labu latiņu nopelna, vai gan viņi tiesiski nav tikpat neaizsargāti kā daudzie nelegāli strādājošie, kuriem alga tiek izsniegta konvertos, bet ir liegtas jebkādas sociālās garantijas (slimības pabalsti, pensijas nodrošinājums)?
Labklājības ministrijā ir akceptētas prioritātes, kuru nepieciešamību nosaka 1995. gada 12. jūnijā parakstītais Eiropas līgums. Tajā atzīmēts, ka sadarbība nodarbinātības jomā jāvērš uz darba tirgus organizāciju, darba atrašanas un karjeras konsultāciju pakalpojumu modernizāciju, reģionālo pārkārtojumu programmu plānošanu un ieviešanu, vietējās nodarbinātības attīstības veicināšanu.
Ministru kabinets 1999. gada
6. aprīlī akceptējis Labklājības ministrijas izstrādāto koncepciju «Par nodarbinātības veicināšanu valstī», bet, pamatojoties uz iezīmētajām vadlīnijām, valstī izstrādāts Nacionālais nodarbinātības plāns. Tajā pirmo reizi apkopota informācija par finansu resursu izlietojumu nodarbinātības veicināšanas pasākumiem, noteikta sociālo partneru un valsts loma nodarbinātības veicināšanā.
Tas gan nenozīmē agrāko gadu sociālistiskās plānveidības principu piemērošanu, direktīvi uzdodot vēlamos skaitļus par reāli sasniegtiem. Taču tieši šādas domas vieš J.Žoglas vēstule, kurā viņš runā arī par statistikas «uzlabošanu».
Drīzāk valdībai būtu nevis politiski jāmanipulē ar skaitļiem, bet aktīvāk un radikālāk jārīkojas, lai izstrādātu konsekvences bezdarba problēmu kompleksai risināšanai. Ja slima visa miesa, nepietiek uzlikt plāksteri tikai vienam augonim, jāārstē organisms.
Uz Nodarbinātības valsts dienestu, tautas valodā – darba biržu, cilvēks nedodas no laba prāta. Daudziem jāizcīna smaga iekšēja cīņa, lai vērtu, atklāti sakot, ne visai viesmīlīgās «kroņa» mājas durvis Skolas ielā 3. Tāpēc vajadzētu vairāk iejūtības, atsaucības, vienkārši – mierīgu noskaņu, lai apmeklētāji šajā valsts iestādē justos nevis kā bikli lūdzēji, bet kā savas valsts pilsoņi. Ļoti gribas ticēt, ka NVD Jelgavas centrā tā lielākoties ir. Ja līdz šim arī ir dzirdēta kurnēšana un neapmierinātība, tad – nekonkrēti, vispārināti un neoficiāli. Mazliet konkrētāk un oficiāli pretenzijas pret savu iestādi izteicis NVD inspektors J.Žogla. Viņš pievērsis uzmanību ne tik daudz savas – nu jau bijušās – darbavietas problēmām, bet gan bezdarbam kā sociālam faktoram, valsts attieksmei pret to kopumā. Un daudzviet viņam ir taisnība, arī reālā bezdarba aplēsēs. To apstiprinājis arī nupat veiktais Pasaules Bankas (PB) pētījums. PB, veicot nabadzības izplatības novērtējumu Latvijā un pieņemot, ka nabadzības slieksnis ir 28 lati, secinājusi, ka mūsu valstī nabadzīgi ir 20% iedzīvotāju. Būtisks arī PB secinājums, ka bezdarba līmenis mūsu valstī ir divas reizes lielāks par oficiāli reģistrēto.
