Šī nedēļa gribot negribot man aiziet veselības labošanas zīmē. Kaut arī potējos un, šķiet, neesmu slimojis vairākus gadus, vismaz vieglā formā dabūju gripu. Klāt vēl mazajai meitiņai karstumi sakarā ar zobu nākšanu.
Šī nedēļa gribot negribot man aiziet veselības labošanas zīmē. Kaut arī potējos un, šķiet, neesmu slimojis vairākus gadus, vismaz vieglā formā dabūju gripu. Klāt vēl mazajai meitiņai karstumi sakarā ar zobu nākšanu. Mājās stāvoklis diezgan saspīlēts, taču negaidīti atklājās arī cita dzīves puse, par kuru rakstniece Zenta Mauriņa saka – slimība varbūt arī kā garīgās attīstības ceļš.
Man sen tā nebija gadījies, ka naktī piecēlos un kaut ko pierakstīju. Tas taču loģiski, ka, veselu miesu ikdienā pa darbiem skrienot, tev miegs ir salds un vienmēr arī ar mazuma piegaršu. Bet, kad slimojot dienu esi gulšņājis, svaigā gaisā neesi darbojies, naktī, izrādās, nenāk miegs. Un tad domā.
Piemēram, par apslimušajiem mongoļiem, kas lipīgo slimību izplatības laikā staigāja pa pilsētu baltām sejas maskām, gluži kā tādas medmāsas un ārsti operāciju zālē. Toreiz viens otrs iebraucējs no Padomju Savienības par šo skatu smīnēja. Bet, ja mongolim jurtā nav atsevišķas istabas, kur slimnieku novietot, tad šāda rīcība ir ļoti loģiska. Mēs jau arī dzīvojam diezgan lielā šaurībā, bet kāpēc tā nedarām? Laikam tāpēc, ka savu administrāciju necienām. Mongolim, ja priekšnieks vai galvenais ārsts kaut ko būs noteicis, tad viņš arī to darīs. Ko bieži līdzīgās situācijās daru es? Lai tas priekšnieks vai priekšniece iet pupās! Pats esmu gudrāks! Bet sendienās slavas laikos mongoļi karus uzvarēja ne jau ar karotāju melno masu, skaitlisko pārsvaru, bet gan ar disciplīnu un manevru ātrumu. Pastāv viedoklis, ja savulaik viņi nebūtu dzīvojuši tik kareivīgi un ķīniešiem nebūtu bijis vajadzīgs būvēt Lielo mūri, tad pa dažiem simtiem gadu šīs pasaulē lielākās tautas pārstāvji pulka lielākā skaitā nekā tagad būtu atnākuši arī līdz mūsu krastam. Jā, man vajadzīgs balts mutes un deguna apsējs! Viens kaut kur mājās mētājas kā suvenīrs no 1986. gada Černobiļas katastrofas laika. Toreiz uz Latvijas robežas bija vairāki desmiti kontrolpunktu, kuros pārbaudīja, vai netiek ievests kaut kas radioaktīvs. Nē, tomēr vajag kaut cik svaigu apsēju, bet Jelgavā tuvākā diennakts aptieka kopš pāris nedēļām ir vienīgi Pārlielupē, Pērnavas ielā. Mazliet par tālu, lai turp naktī dotos cilvēks ar paaugstinātu temperatūru. Var jau saprast arī uzņēmējus – droši vien nav ekonomiski izdevīgi tādus retos un dīvainos nakts pircējus apkalpot. Bet varbūt tomēr vajadzēja pašvaldībai dot kādu subsīdiju, lai ierastā Pils aptieka būtu savā ierastajā dežūrrežīmā? Publiskas diskusijas sabiedrībā par to nav bijis.
