Lielākā daļa īrnieku soļus uz saviem dzīvokļiem sper ne labāko jūtu vadīti: tik netīkami nopleķotas ir kāpņu telpu sienas, tik piemēslotas – betona grīdas.
Lielākā daļa īrnieku soļus uz saviem dzīvokļiem sper ne labāko jūtu vadīti: tik netīkami nopleķotas ir kāpņu telpu sienas, tik piemēslotas – betona grīdas. Ciemiņu reizēs kāds saņemas kopējo mitekli uzslaucīt, bet visbiežāk nācējiem tiek bilsti atvainošanās vārdi un nesmukumos vainoti neaudzinātie kaimiņi. Arī «Ziņām» negadījās sastapt īrnieku, kas kaut nedaudz atzītu savu vainu. Ja nu vienīgi pašu bērni reizēm tika minēti kā varbūtējie kāda papīrīša nometēji, protams, ar piebildi, ka vecāku klātbūtnē tas neesot iespējams.
Bet, lūk, pašu iedzīvotāju viedokļi.
– Vēl pat desmit gadu nav pagājuši, kopš pārcēlos uz kooperatīvo māju. Cerēju, ka būs citādāk nekā komunālajā nekārtībā. Māja tikai pāris gadu kā uzcelta, un tolaik kooperatīvajos namos attieksme pret vidi bija saudzīgāka – kā pret kaut ko savu. Bet nekā. Kāpņu telpa pilna ar izsmēķiem, papīriem un citiem atkritumiem. Savukārt to visu saslaucīt, kaut gan ir sastādīts dežūrgrafiks, dažiem kaimiņiem jau sākumā bija par grūtu. Sapulcē nolēmām, ka tīrīšanu uzņemsies kāda dzīvokļa bezdarbniece. Tad bija ko redzēt – dienas beigās sakrājās tik daudz drazu, cik sākumā visas nedēļas laikā.
Bet tas vēl nekas. Gadījās, kāds dzērumā vai kā citādi izsit ārējo durvju stiklu, kāds – griestu lampu, bet neviens nemaz nedomā vainu novērst. Arī pārējie neliekas zinis. Labi, ka cietusi tik viena rūts, ka gaitenī ir otra spuldzīte… Kāpņu sienas pa šiem gadiem krietni noplukušas un apdrupušas, bet par nokrāsošanu laikam nav ko domāt, jo naudas nepietiekot siltuma rēķinu segšanai. Kopējo telpu izskats tiek uztverts kā lieka greznība, citur tās esot vēl briesmīgākas.
– Mūsu mājā ir bezcerīgi domāt par puslīdz pieņemamu kārtību. Tikpat bezcerīgi ir mēģināt kaut ko darīt. Smēķu gali vai papīri vēl nebūtu nekas. Dažas pensionāres sākušas piebarot pamestos kaķus. Nabaga dzīvnieciņi, protams, to atceras un nemitīgi uzturas savu labdaru dzīvokļu tuvumā ar visām no tā izrietošajām sekām. Gaitenis un kāpņu telpas piečurātas un piekakātas, mūžam tik smirdīgas, ka jāaizspiež deguns. Mēģinājumi kaimiņienes pārliecināt par šāda soļa kaitīgumu neko nav devuši. Vienīgā cerība, ka bezsaimnieka kustonīšus varētu izolēt kādas masveida akcijas laikā. Taču lielākā daļa minču ir nepieradināti mežoņi, kas nemaz nedosies rokā. Tā ka cūcības turpināsies.
– Par kopējo telpu izskatu sevišķi nevarētu sūdzēties, jo kāpņu telpas sienas pirms gadiem diviem pārkrāsotas un nav tik izraibinātas kā citur. Toties durvis gan demolētas pastāvīgi, precīzāk, pa dēlītim vien noķibinātas nost vai pat uzreiz veselas pazudušas. Esam izsprieduši, ka tas ir zagļu darbs, kam nav ar ko kurināt krāsnis, jo ļaundarības notiek, iestājoties salam. Vai arī kāds durvis pārvieto uz savu mitekli (personīgo māju vai dārza mājiņu). Arī pagrabtelpas, kur tie gadi, kopš nav lietojamas, jo ne dienu nevari būt drošs, ka tās neapciemos nelūgti viesi un nepiesavināsies visu, kas ņemams.
– Ar nesaprātīgajiem kaimiņiem labāk neiesaistīties diskusijās. Pats vien dabūsi ciest, sevišķi mājā, kur dzīvo dažādu mentalitāšu pārstāvji. Mūsu pirmā stāva kaimiņiene pamēģināja audzināt mājas bērnus un sodīt par izmīdītajām un izlauzītajām puķu dobēm. Vecāki savējos blēņdarus, protams, aizstāvēja, bet tīņi vecenītes dzīvokļa logam izsita stiklus…
– Šķiet, kāpnēs pietiek tikai ar vienu pļēguru, lai visa telpa smirdētu kā īsta dzertuve. Un kur vēl tie mūžīgie trokšņi un skandalēšana. Bet pats galvenais – rēķinu nemaksāšana. Parāds par siltumu tiem pārsniedz tūkstoš latu, bet šie pat nedomā maksāt. Savukārt par mums, kaimiņiem, viņi smejas. Bet ne Domi, ne Nekustamā īpašuma pārvaldi, ne Siltumtīklus parādu apjoms neuztrauc. Tie tik palielina tarifus un nosedz ļaunprātīgo nemaksātāju radītos zaudējumus. Citās pilsētās par saviem iedzīvotājiem gan tā neņirgājas.
– Pēdējos gados daudzstāvu mājās vismaz pāris reižu pieaudzis suņu turētāju skaits. Mūsu kāpnēs četrkājaiņus tur vismaz deviņos dzīvokļos (pirms gadiem pieciem tie bija tikai divos). Taču citi dzīvnieku mīļi ir par slinku, lai paši savu kustoni izvestu ārā pastaigāties un nokārtot vajadzības. Viņi suni izlaiž pa dzīvokļa durvīm un ļauj tam rīkoties pēc savas saprašanas. Saprotama lieta, ka dzīvnieciņš nokārtojas turpat trepēs vai atstāj savu «zīmogu» uz kaimiņu durvīm.
Aizgājis pat tiktāl, ka laikam tie paši suņu īpašnieki pa vienam vien dēlītim veido ārdurvīs caurumu, pa kuru viņu mīluļi mierīgi var tikt ārā. Bet kaimiņu izjūtas un mājas kopējais izskats tiem ir vienaldzīgs.
Domāju, daudziem apnicis, ka viņiem «spļauj» virsū, apčurinot durvju priekšu, piekakājot trepes un ko tik vēl ne. Taču ikdienā turpinās kaimiņu diplomātijas teātris ar vispārīgām frāzēm un neko neizsakošu klusēšanu. Laikam jau negrib sabojāt attiecības. Turklāt, pasakot vienu vārdu, pretī, sevišķi no jaunekļiem, var sagaidīt ne vien lamu straumi, bet pat vardarbību. Tā sakot, slimības un nelaimes pāriet, bet paradumi paliek tie paši.
