Šodien pēc operācijas mani pārved uz palātu. Drausmīgās sāpes neļauj ne mirkli iemigt. Laiks velkas kā mūžība, vakars pienāk lēni, un beidzot iestājas nakts, uz īsu brīdi pierimst arī sāpes.
Šodien pēc operācijas mani pārved uz palātu. Drausmīgās sāpes neļauj ne mirkli iemigt. Laiks velkas kā mūžība, vakars pienāk lēni, un beidzot iestājas nakts, uz īsu brīdi pierimst arī sāpes. Mēnesstari rēgaini apspīd zem segām gultās guļošo slimnieku augumus.
Un tad atveras durvis. Palātā ienāk Nakts faraons, es uzsaucu viņam, lai paņem mani sev līdzi, lai iznes pa durvīm – pats iziet nevaru. Neviens man neļaus, bet, ja reiz pats Nakts faraons ieradies, nevienam nemaz prātā nenāks stāties man ceļā. Faraons apstājas palātas vidū un nekustīgi skatās pa logu. Viņš saka – netīri logi, šeit ir ļoti netīri logi. Un pazūd.
Mani atkal sāk mocīt sāpes. Liekas, šuve tūliņ pārplīsīs, es nekustos, bet rokas tvarsta segu, esmu jau izmircis sviedros. Cik ilgi cilvēks spēj izturēt šajā smirdošajā ūķī? Apkopēja te katru dienu slidina pa grīdu slapjo lupatu, bet ko tas līdz, ja šis pārdabiski lielais, pusuzbūvētais betona smaceklis no smaku buķetes vien sastāv. Man kļūst aizvien grūtāk. No manas dziļās elpošanas pamostas kāds blakusgultā guļošais, viņš steidzīgi piespiež sienā iemontēto signalizācijas pogu, kas domāta steidzīgai medmāsas izsaukšanai.
Māsa iešpricē manā rokā kaut ko viņai vien zināmu. Es jūtu, kā iemiegu, pasaule sašķīst un izgaist. No tās murgainās nakts neko vairs neatceros.
Ap astoņiem rītā palātā iebrūk trīs māsas uzreiz un visas korī kliedz – lāāābrīīt! Vēl nepaspēju atjēgties no apdullinošā sveiciena, kad kāda no līksmās trijotnes jau man rokā iespiež termometru. Tas izslīd un sašķīst uz grīdas. Četrdesmit piecas minūtes man nākas klausīties lekciju par manu izcelsmi, kuru nolasa kāda māsa un sieviete no apkalpojošā personāla. Pēc šīs ausis vēsinošās lekcijas saņemu vēl vienu tādu pašu termometru, bet, dusmu pārņemta, māsiņa aizmirst to paņemt atpakaļ.
Pēc nedēļas jau varu staigāt pa slimnīcas gaiteņiem. Gandrīz vairs neguļu, naktīs klīstu pa gaiteņiem, pieeju pie loga un atveru to. Ieeju palātā, pārģērbjos un eju prom.
Uz ielas satieku Brīvību. Es sekoju Brīvībai, viņa atskatās un paātrina gaitu, līdz abi sākam skriet. Tad Brīvība pazūd, mani paralizē asas sāpes. Diegi nav izņemti, skrienot šuve plīst. Es asiņoju, bet nekad vairs neiešu uz slimnīcu. Man mugurā ir garš, melns mētelis, neviens asinis neredzēs.
Ieeju baznīcā. Te ir jauki pasēdēt, sevišķi tādiem, kam atplīsušas rētas, bet diegi tur tās ciet.
