Katram reiz dzīvē pienāk laiks, kad gribot negribot jāvēršas pēc palīdzības pie ārsta vai arī vēl ļaunāk – jādodas uz stacionāru.
Katram reiz dzīvē pienāk laiks, kad gribot negribot jāvēršas pēc palīdzības pie ārsta vai arī vēl ļaunāk – jādodas uz stacionāru. Tā šā gada 8. oktobrī ar Jelgavas poliklīnikas nosūtījumu kabatā ierados Jelgavas pilsētas slimnīcā Pulkveža O.Kalpaka ielā, kur tiku uzņemts un ievietots Kardioloģijas nodaļā. Kaut gan personāls mani laipni aprūpēja, nonācis palātā, apstulbu, jo gultās ieraudzīju segām pārsegtus nekustīgus ķermeņus. Skaidrs bija viens, proti, nejēdzīgas kļūdas dēļ esmu nonācis morgā. Ticiet, tas bija murgam līdzīgs mirklis, kura kulminācijā viens tīstoklis nošņācās, lai taču aizverot durvis!
Zināmas cilvēku aprindas priecājas, ka mūsu valsts tiek uzaicināta uz pārrunām par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet – kur paliek Latvijas iedzīvotāja sociālās garantijas saņemt pakalpojumu par samaksu? Kā zināms, par uzturēšanos stacionārā, mēs – slimnieki – maksājam. Tādā gadījumā kāpēc mums jāsalst? Vai tiešām slimi cilvēki nav pelnījuši kaut nedaudz žēlsirdības. Tie bijām mēs, kas jūs ievēlēja augstos amatos, mēs ar saviem nodokļiem maksājam jums algas, un mēs arī esam tiesīgi prasīt atdevi.
Jānis Zanerips,
ČAES avārijas seku likvidators, II grupas invalīds
Manis uzrakstīto apliecina pārējie tīstokļi – 68 paraksti
