Teritoriāli lielajā Platonē ir divi feldšerpunkti, bet nav neviena ģimenes ārsta. Iedzīvotāji pie šādas situācijas jau pieraduši un Zeltīti mīļi sauc par savu dakterīti.
Teritoriāli lielajā Platonē ir divi feldšerpunkti, bet nav neviena ģimenes ārsta. Iedzīvotāji pie šādas situācijas jau pieraduši un Zeltīti mīļi sauc par savu dakterīti. Devāmies lūkot, kā feldšere Zeltīte Mitrofanova jūtas laukos gripas laikā, kad mediķis ir kā mazais glābējzvaniņš.
Teju 30 gadu Zeltīte ik dienu mēro ceļu uz Platones feldšerpunktu, lai izmeklētu, konsultētu un ārstētu pagasta ļaudis. Kabinetā pie sienas atrodas sertifikāts, kurā rakstīts: ārsta palīgs, bet faktiski uz Zeltītes pleciem gulst daudz vairāk pienākumu.
“Nu jau šķiet, ka aktīvais vīrusu laiks sāk noplakt. Februāris nebija viegls mēnesis, cilvēki slimoja vairāk, bet izteiktu gripas uzliesmojumu mūsu pagastā nebija. Daļa nevēršas pie ģimenes ārsta, bet ārstējas paši. Kad jūt, ka labāk nepaliek, tad gan sauc mani,” stāsta Zeltīte.
Feldšerīte nav tikai mediķis, pie kura nāk izmērīt asinsspiedienu, saņemt poti vai recepti, cilvēki alkst kāda, ar ko padalīties priekos, bēdās vai saņemt padomu.
“Dažreiz esmu kā psihologs, jo cilvēks jāārstē kopumā. Skaitos ģimenes ārsta palīgs dakterei Inesei Drengerei, ar kuru man ir ļoti laba sadarbība, taču viņa strādā Jelgavā. Cilvēki tur pierakstījušies, bet pēc palīdzības galvenokārt vēršas pie manis,” paskaidro feldšere.
Tā ir liela atbildība. Zeltīte bieži vien pilda tās pašas funkcijas, ko ģimenes ārsts, – raksta receptes un slimības lapas, pārbauda bērnu veselību skolā, skata jaundzimušos.
Feldšerīte spriež, ka mūsdienās strādāt medicīnā kļuvis vieglāk un interesantāk. Agrāk laukos dakterim vajadzējis gan krāsni kurināt, gan šprices sterilizēt un kājām pie slimnieka iet. Arī mūsdienīgas aparatūras tolaik nebija. Tiesa, cilvēki sirguši mazāk.
“Šodien slimo vairāk, ļaudis ir stresaināki, novājinātu organismu, bet ir dažādi izmeklējumi, aparatūra un iespējas. Arī ar mašīnu var aizbraukt visur, kur vajag. Ļoti pretimnākošs ir pagasts. Telpas, elektrību, telefonu, komunālos un transporta izdevumus sedz pašvaldība. Algu maksā ģimenes ārsts.
Nezinu kādēļ, bet šodien pagastā neviens jaunais neiet mācīties medicīnu. Laikam baidās, ka ilgi jāstudē, aldziņa arī nav liela. Man ir divi bērni, un arī viņi nekad nav izteikuši domu, ka vēlētos būt dakteri. Lai gan strādāt kļuvis interesantāk,” atzīst feldšere.
Sarunas laikā Zeltīte secina, ka pagasta dzīve noris viņas acu priekšā, – ir ko padomāt un pavērtēt.
“Laukos cilvēki jūtas vairāk apdalīti. Arī kultūras dzīvē mums iestājies apsīkums. Ja paprātoju, kas būs uz priekšu… Vecie apmirs, jaunajiem darba nav. Jūtu, ka jaunieši pamet Platoni. Citi aizbraukuši uz ārzemēm, atstājuši savas atvases novārtā, tas ir sāpīgi. Kad uz feldšerpunktu nāk bērniņi, var redzēt, kuram spīd actiņas un kuram pietrūkst vecāku mīlestības,” skumji secina Zeltīte.
Taču ir ne tikai vecāku pamesti bērni, bet arī bērnu pamesti vecāki. Vientuļajās lauku sētās sirmgalvji daktera atnākšanu gaida, skaitot katru mirkli.
“Agrāk savstarpējās attiecības tomēr bija citādas – sirsnīgākas. Mūsdienās viss vairāk tiecas uz materiālo. Arvien biežāk nākas redzēt lauku cilvēkus, kas grimst pesimismā un bezcerībā. Viņiem sāp daudz kas, piemēram, tagad sirds ir pilna par to, ka Poķos veikaliņš likvidējās, tā te vismaz maizīti varēja nopirkt,” stāsta Zeltīte.
Platone ir ļoti skaista vieta, ja būtu darbs, te varētu strādāt un dzīvot laimīgi.
