Boriss Vians «Dienu putas». «Omnia Mea». 2002.
Boriss Vians «Dienu putas». «Omnia Mea». 2002.
Nezinu, ar ko Latvijas grāmatizdevēji ir ieplānojuši literāros gardēžus pārsteigt šajā gadā, taču pagājušā gada labas literatūras devums, šķiet, vēl kādu laiku liks just par sevi. Viena no šādām 2002. gadā izdotajām, manuprāt, izcilajām grāmatām ir franču rakstnieka Borisa Viana «Dienu putas».
Agri no dzīves aizgājušā Viana radošo darbību patiešām var apbrīnot: mūziķis, skulptors un literāts vienlaikus. Banāli izsakoties, B.Viana «Dienu putās» ir jūtam gan muzikalitāte, kas maigi sirreālā toņkārtā caurauž tekstu, gan skulptora pamatīgums, vienu pēc otras laužot klišejas kā akmens bluķus, kurus apstrādājot, beigās tiek izveidots jēdzīgs vēstījums.
«Dienu putas» ir par mīlestību, par ļoti skaistu un ar sociāliem stereotipiem nesabojātu mīlestību, kuru veidojošais konteksts aizskar smagus eksistenciālus jautājumus. Romāna centrālo sižetisko līniju veido Kolēna un viņa mīļotās Kloē attiecību daudzslāņainā dinamika. Viena no teksta saistvielām ir Kloē saslimšana, bet, kā smejies, tā ir atbilstoša šķietami mērķtiecīgajam autora sirreālistiskajam pasaules redzējumam. Proti, Kloē plaušā tiek atklāta… jā, tiek atklāta ūdensroze, kuru var izārstēt, dienā dzerot tikai divas karotes ūdens un nepārtraukti visapkārt esot ziediem. Protams, nav vērts nošķirt simbolisko no «reālā», neiznāks, un nemaz arī nevajag.
«Dienas putās» ir arī grūti aprakstāma un cilvēcīga ironija par dažādām individuālām un sociālām dīvainībām.
Patiešām ir grūti fiksēt, kurā brīdī Viana teksts, lecot no metaforas uz metaforu, pēkšņi vairs nav ar «īstenības» izjūtu, bet gan pārvēršas ļoti privātā (viāniskā) simbolu sistēmā, kas tomēr ir atvērta dialogam. Rekomendēju šo grāmatu izlasīt visiem, kuriem ir apriebies garlaicīgais racionāli konstruētais reālisms. Vēlreiz brīdinu – gatavojieties gan skaistam mīlas stāstam, gan arī B.Viana jaunvārdiem un vārdu spēlēm.
