Jelgavas novadā ir 11 audžuģimeņu un 70 aizbildņu, kuri nodrošina ģimenisku vidi grūtībās nonākušiem vai bez ģimenes palikušiem bērniem. Jelgavas novada pašvaldība sestdien audžuģimenēm un aizbildņiem organizēja pateicības pasākumu.
Jelgavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Olga Rudaka atzīst, ka joprojām nemazinās to ģimeņu skaits, kurās ir nopietnas problēmas ar atbildību par bērniem un viņu audzināšanu. Bāriņtiesa nepārtraukti uzrunā un iesaista pēc iespējas vairāk ģimeņu, kas jūt gan atbildību, gan misijas apziņu palīdzēt nelaimē nonākušiem bērniem un gatavi kļūt par viņu acuraugiem, skolotājiem un mīļiem vecākiem.Pietrūka bērnu balsuMaruta un Gunārs Drēskas saimnieko senču mājās Zaļenieku pagastā. Ģimenes pamatnodarbošanās ir šķirnes trušu audzēšana, bet lielajā simtgadīgajā mājā, kurā viņi līdz šim dzīvoja trijatā kopā ar omīti Brigitu, pietrūcis bērnu balsu. Drēskas sapratuši, ka mīlestībā labprāt dalītos ar vēl kādu. Maruta stāsta, ka sākumā ar vīru pārrunājuši adopcijas iespējas un savā aprūpē vēlējušies pieņemt zīdainīti. Bāriņtiesā tika iesniegts pieteikums uz adopciju. «Lēmums nebija viegls, briedām tam vismaz astoņus gadus, līdz sapratām, ka fiziski un morāli esam tam gatavi,» atceras Maruta. Kamēr bērniņš tika gaidīts, pāris apmeklēja audžuģimeņu kursus. Drēsku ģimene ieguva atzinumu, ka nepieciešamības gadījumā viņi ir gatavi kļūt par audžuvecākiem, un tagad secina, ka «cilvēks domā, Dievs dara». Drīz vien ģimene saņēma informāciju no bāriņtiesas, ka Elejas bērnunamā ir trīsgadīga meitenīte, kuru iespējams paņemt aizbildniecībā. Drēskas posās ceļā, lai satiktos un iepazītos ar mazo, bet jau otrajā tikšanās reizē bērniņu veda sev līdzi. Pēc dažiem mēnešiem aprūpes iestādē tika ievietota mazās māsiņa un brālītis. Arī viņiem pajumte un mīlestība tika rasta Drēsku ģimenes mājā. Pagaidām abiem vecākajiem Drēsku ģimenē ir audžubērnu statuss. Līdz šim bioloģiskajam tēvam uz bērniem bija saglabājušās juridiskas tiesības, taču šonedēļ tiesas ceļā arī tās zaudētas. Drēsku ģimene vēl domās, vai kārtot adopciju vai aizbildnību, bet skaidrs ir viens – brāļiem un māsām jābūt kopā, pārliecināta Maruta. Process nebija sarežģīts«Kādam šķiet, ka ceļš līdz audžuģimenes statusam ir garš un ļoti sarežģīts. Mūsu gadījumā tā nebija, jo par visiem simts procentiem bijām tam gatavi. Protams, tika ņemts vērā, lai ģimenei būtu pastāvīgi ienākumi, lai nekādā gadījumā bērni netiktu uzņemti naudas dēļ. Izvērtēta arī dzīvojamā platība un ģimenes psiholoģiskā gatavība,» klāsta Maruta. Mamma, kā nu jau viņu sauc visi trīs bērni, ar lielu mīlestību runā par saviem lolojumiem. Puika šogad kļuvis par uzcītīgu pirmklasnieku un mūzikas skolā apgūst akordeona spēli. «Skaidrs, ka šādiem bērniem nepieciešama lielāka uzmanība, lai atbildētu uz neskaitāmajiem «kāpēc?». Mūsu ģimenē to pārsvarā daru es, jo vīrs ir vienīgais pelnītājs un ar bērniem ir kopā tikai vakaros un brīvdienās. Ar mums dzīvo arī vecmāmiņa, kura bērniem neliedz savu dzīves gudrību un padomu, un bērni ļoti labprāt to visu ņem pretī,» stāsta Maruta, uzsverot, ka visi trīs bērni ir ļoti mīļi un sirsnīgi. Svētdienās viņi Jelgavā apmeklē svētdienas skolu un visi kopā iet uz dievkalpojumiem. «Valstī vēl daudz lietu jāsakārto, piemēram, sociālās garantijas būtu jānodrošina arī audžuvecākiem, jo patiesībā mēs smagi strādājam, ievirzot un atgriežot bērnus normālā sociālajā vidē, jo no ģimenēm izņemtie ir ļoti traumēti. Jaundzimušajiem nevienu dienu nevajadzētu atrasties zīdaiņu aprūpes namos, bet pēc iespējas ātrāk jānonāk ģimenē, lai vecāki savlaicīgi var sākt veidot bērna raksturu, audzināt pēc noteiktas vērtību sistēmas un jau pašu dzīves sākumu veidot stabilu. Taču mūsdienās nereti mazie bērnunamos tiek noturēti vairākus gadus, līdz nonāk ģimenē,» spriež Maruta.
