Ir pienācis ilgi gaidītais 2018. gads, bet Nacionālā teātra kolektīvs konstatējis, ka “apkārt, par lielu pārsteigumu, valda nīgrums, nomāktība un neticība”. Tad nu tapis tradicionālais Teātra dienas koncerts, kam šoreiz nosaukumā “Ideālā Žurka”. “Tieši tu esi izredzēts visu sākt no jauna un pārcelties uz teiksmaino Roņu salu – būvēt jaunu valsti no pašiem pamatiem! Vai ņemsi mūs līdzi? Tiešām visus? Vai tomēr atstāsi kādu pieskatīt veco Latviju? Kā mēs, ideālie latvieši, dzīvotu savā ideālajā zemē simt ideālus gadus?” Savu versiju piedāvā iestudējuma režisori Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis, Arturs Krūzkops, dramaturģes Anete Konste un Rasa Bugavičute-Pēce, tajā piedalās Dace Bonāte, Madara Bore, Ilva Centere, Daiga Gaismiņa, Zane Jančevska, Daiga Kažociņa, Anna Klēvere, Sanita Pušpure, Liene Sebre, Līga Zeļģe, Inta Tirole, Ance Kukule, Kaspars Aniņš, Jānis Āmanis, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Gundars Grasbergs, Juris Hiršs, Ģirts Jakovļevs, Ģirts Liuziniks, Juris Lisners, Ivars Puga, Kārlis Reijers, Jurģis Spulenieks, Artis Drozdovs, Kristians Kareļins, Kristaps Ķeselis, DJ Aspirīns un Normans Bārbals. “Ideālā Žurka” pēc valsts svētkiem – 6. maijā – būs skatāma arī Jelgavā. Uz sarunu par iestudējuma vēstījumu un atmiņām no studiju laika LLU aicinājām vienu no tā režisoriem Jāni Vimbu.
– “Ideālā Žurka”. Kā zināms, pasaulē nav nekā ideāla. Vai jau izrādes nosaukumā saklausāma ironija?
Absolūti, tā arī tas viss ir jāuztver. Arī tā ideālā valsts, ko mēs mēģinām veidot, nebūs ideāla.
– Ar kādu vēstījumu nākat pie skatītājiem?
Nākam ar diezgan drosmīgu vēstījumu – mēģināt paskatīties pašiem savā spoguļattēlā, nevis tikai skatīties uz citiem, cik citi ir slikti, visu nozaguši. Paskatīties arī pašiem uz sevi, vai tu tiešām kā filmā par Sprīdīti esi kā dimanta oliņa. Manuprāt, ir pagājis pietiekami ilgs laiks – 28 gadi – neatkarīgā Latvijā, un vai tu pats esi izdarījis visu, lai apkārt būtu labi, lai līdzcilvēkiem būtu labi un lai tavai zemei būtu labi.
Es pieņemu, ka šī “Žurka” atšķirsies no citām ar to, ka mēs necenšamies visu laiku meklēt to vainu apkārt un ārā, teikt, ka visi pārējie ir slikti, bet mēģinām paraudzīties paši uz sevi. Sākam ar sevi, savu attieksmi pret darbu, izvēlēto profesiju. Bieži vien mēs skatāmies uz sevi pārāk ideālistiski, sevi uztveram kā radības kroni, bet aizmirstam, ka nekad neesam ideāls.
– Izrādē piedāvājat pārcelties uz Roņu salu un sākt visu no gala. Kā mums pietrūkst ideālai valstij?
Tā arī ir ironija par tādu utopisku vietu. Tieši šādas pašas utopijas tika veiktas padomju laikā, pārceļot vienu vai otru tautu kaut kur tālāk no vēlamajiem reģioniem. Tie paši čečeni… Tieši tāpēc ir tik daudz problēmu, ka mēģina kādu tautu pārcelt un izveidot kādu utopisku vietu. Tāpat latvieši 20. gados un agrāk pārcēlās uz Brazīliju, mēģināja izveidot utopisku vietu, kur viss būs ideāli. Pārceļoties tavi ieradumi jau nemainās. Tāpēc sapratām, ka jāskatās uz spoguli. Ne jau zeme, valsts ir vainīga. Mums pašiem ir jāmainās, jāmainās drosmīgi un bieži vien arī sāpīgi. Lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāzaudē.
– Esam pieraduši visās savās nebūšanās vainot politiķus. Sarūgtina mūsu bezspēcība pret visatļautību, kas dažbrīd valda. Visi it kā zina, ka kāds nav rīkojies godīgi, taču pierādīt to nevar vai negrib, un seku šādai rīcībai tā arī nav.
Protams, tas mūs kaitina tieši tāpat, arī mēs par to satraucamies, bet iestudējumā gribam pateikt, ka mēs redzam un dzirdam. Sabiedrība ir vienojusies, ka tā nedrīkst darīt, bet bieži vien noklusējam, paejam garām kaut kam, kas ir nepieņemami. Jāsāk runāt, nevis burkšķēt mājās un purpināt komentāros, kas mums ir ļoti raksturīgi un kur ir izveidojusies pat vesela kultūra – visu pa kluso un, vēlams, anonīmi –, bet drosmīgi diskutēt. Nevis uzreiz apvainot, bet diskutēt. Var jau būt, ka vienā vai otrā gadījumā sākumā iecere bija ļoti laba, bet tā kaut kur aizklīdusi, kāds kaut kur ielicis kabatā. Par to arī cenšamies runāt. Skaidrs, ka tas ir mūsu pirmais mēģinājums, jo režijas laukā tomēr esam iesācēji, bet kopējā ideja nepieder vienai, divām vai trīs galvām, tā pieder daudziem – aktieri arī ir radoši.
– Runājot par kabatā likšanu – liela daļa sabiedrības tomēr vispirms domā par savām interesēm. Varbūt nenomaksā visus nodokļus, jo neredz tam jēgu un nejūtas droši par savu nākotni. Ja cilvēks nevar būt pārliecināts par vecumdienām, ka valsts par viņu parūpēsies, tad valstī laikam tomēr viss nav kārtībā.
Mēs izrādē arī sakām, ka nav kārtībā, bet arī nesakām, ka visu mēģinām atrisināt pareizi. Vienkārši ir jāsāk runāt. Ja tā godīgi paskatāmies paši sevī – tiek pirkta un pārdota nelegālā degviela, cigaretes, internetā bez nodokļiem iegādātas smaržas. Tā taču ir tieši tā pati, tikai cita apjoma atbildība. Tas ir absolūti normāli, ka cilvēks cīnās par sevi. Mūsu vēsture ir iemācījusi parūpēties par sevi, lai es un mani bērni varētu izdzīvot. Tāda klaja atdošanās kādai idejai ir pierādījusi, ka tad mēs vienkārši paliekam pie sasistas siles. Arī to var saprast, bet tieši tāpēc tas ir kaut kā jārisina. Ja domāsim tikai par sevi un kopējā katlā neatliksim neko, vai tad šī valsts mums vispār ir vajadzīga? Vai mums, latviešiem, vispār ir vajadzīga valsts? Varbūt mums ir vajadzīga vienkārši zeme, kur dzīvot? Tad nonākam pie absurda – kāda atšķirība, kur dzīvot! Varbūt Īrijā tiešām ir labi un viss ir kārtībā. Ja tur izveidojas sava diaspora ar savām skolām un saviem koncertiem, kāpēc gan ne?
– Tas ir visai drosmīgi teikts…
Zinu, bet arī “Žurkā” mēs mēģinām runāt drosmīgi. Acīmredzot ir sasniegts zināms vecums un ideāli ir aplauzti, brilles drusku nokritušas. Ir vienkārši apnicis tā naivi cerēt un gaidīt brīnumdari. Jāsāk kaut kas darīt, mūsuprāt.
Paralēli jāsaprot, ka mēs jau nesakām, ka mums nevajag šo valsti. Mēs ticam Latvijai, ticam latviešiem. Tieši pretēji – esam šīs valsts patrioti. Arī diezgan greizas, nesaprotamas, ar visām sliktajām lietām, kas nu šeit notiek. Galu galā mēs šeit dzīvojam. Ja tā nebūtu, mēs noteikti jau sen būtu kaut kur aizbraukuši, mums nebūtu bērnu. Ir daudz variantu, kā bēgt no realitātes.
– Kāpēc cilvēki ir gatavi gadu no gada nākt uz “Žurku”, skatīties uz mūsu nebūšanām no malas, smieties? Aktierim arī tas ir grūts uzdevums – likt skatītājam smieties.
Man kā jaunam režisoram tas ir nesaprotams fenomens, kāpēc ir gatavi nākt tieši uz “Žurku”. Esam analizējuši iepriekšējās “Žurkas”, un, protams, lielā mērā tas ir Freiberga (režisors Edmunds Freibergs – red.) laika “Žurkas” nopelns, kur cilvēki varēja paslēpties no drūmās realitātes smieklos un jautrībā.
Kāpēc ir gatavi nākt gadu no gada? Nezinu, varbūt tic, ka mēs dosim kādas atbildes, ka ļausim kaut ko aizmirst. Mūsuprāt, šogad “Žurku” esam izmainījuši – ļausim nevis aizmirsties, bet tieši pieslēgties. Mums šķiet, ka pārāk bieži gribam atslēgties un aizmirsties. Tas ir kā ar bērniem. Ja tev viņi ir, tu jau tā pa īstam nekad no viņiem neatslēdzies līdz mūža galam. Kāpēc mēs gribam atslēgties no valsts vai savām problēmām? Pazust citā realitātē? Jā, uz brītiņu, bet vai šī ir vieta un laiks? Tieši šogad, kad Latvijai aprit simt gadu, kad šķiet, ka vajadzētu būt kaut kam lielam un daudz izdarītam. Mums vismaz liekas, ka sabiedrībā šāda viedokļa nav, ka mēs esam ļoti, ļoti daudz paspējuši izdarīt. Protams, ir objektīvi iemesli – pa vidu kari, okupācija –, bet mums šķiet, ka varēja paveikt vairāk.
Atbildot uz jautājuma otro daļu par smiekliem – jā, tas ir ļoti grūts žanrs. Manuprāt, ir dažādi smiekli un humors. Ir tādi, kas bāzējas vienkārši jautrībā, tie bieži vien ir nekur nepamatoti smiekli, nedaudz uz histērijas robežas, kad smejies, jo iekšējie bloki saka – viss, es vairs nevaru uz visu skatīties nopietni. Otra veida humors tomēr ir balstīts kādā lielā, dziļā problēmā. Ne velti Čehova lugas pārsvarā ir komēdijas, kuras mēs mūsdienās spēlējam kā drāmas. Arī daļa Šekspīra lugu ir komēdijas. Tātad ir arī cita veida humors, kurš liek domāt, analizēt, kurš ir nevis smieklīgs, bet smīnīgs.
Kopumā mēs izrādē uz dzīvi skatāmies diezgan gaiši un smaidīgi. Tikai gribam pateikt, ka smaidot nevajag aizmirst arī domāt. Ne vienmēr tie, kas smejas, ķiķina un stāsta anekdotes, ir dulburi un stulbeņi. Tomēr esam izglītoti cilvēki, kaut ko dzīvē pieredzējuši un sapratuši. Kā ir sanācis, tas jau ir jāvērtē skatītājam.
– Par simtgadi runājot, kāds ir jūsu kā kultūras nozares darbinieka viedoklis par simtgades svētkiem atvēlēto naudas summu? Vai laikā, kad cilvēki joprojām pamet Latviju, daļu naudas tomēr nebūtu bijis lietderīgāk ieguldīt kur citur?
Man ir divas izglītības. Pirmā – ekonomista – izglītība iegūta Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kuru godam pabeidzu un arī maģistrantūrā drusku pastudēju, tā ka es šo to labi saprotu arī no šīs puses. Otra izglītība man ir kultūras jomā – aktieris un režisors. Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā reakcija, izdzirdot šo summu, ir – ui, nav drusku tā kā par daudz? Bet otrs, man šķiet, ir stihiskas dabas jautājums.
Ja mēs šādu summu būtu godīgi novirzījuši kultūrā – es nerunāju tikai par teātri, es runāju arī par pašdarbības kolektīviem (dzirdēju, ka igauņiem ir ideja simtgadē uzdāvināt katram mūzikas skolas audzēknim pa instrumentam) –, esmu pārliecināts, ka mums nebūtu tādu problēmu, ka latvieši brauktu prom. Nevis tāpēc, ka mums būtu vairāk darba, bet latvieši lepotos ar to, kur viņi dzīvo un kas viņi ir. Manuprāt, mums ir ļoti liela problēma ar identitāti. Mēs sevi saucam par latviešiem, bet cik no mums savos svētkos uzvelk sarkanbaltsarkano karogu? Esmu pārliecināts – šis ir empīrisks pieņēmums –, ka lielai daļai ir kauns par šo karogu. Protams, tas ir veltīts arī ekonomiskajai situācijai, bet ne tikai ekonomika ceļ pašlepnumu un nacionālo godu.
Līdz šim svētki nav svinēti tādos apjomos, un šogad sakrīt gan Dziesmu svētki, gan simtgade. Ja mēs Dziesmu svētku estrādi būtu atjaunojuši trīs gadus agrāk, tad šogad svētkiem atvēlētā summa būtu mazāka. Mēs vienkārši esam metušies visā iekšā – tagad sakārtosim visu šeit un tad varēsim darīt kaut ko citu. Tas ir kā vienreiz dienā pieēsties līdz acīm ar domu, ka tad nedēļu varēs neēst. Tā gluži nav. Protams, man kā kultūras pārstāvim ir prieks, ka beidzot, varbūt nedaudz par daudz, tomēr kultūrā tiek iepludināta nauda. Lai ne tikai prioritārās kultūras nozares varētu eksistēt un nest valsts un valstiskuma misiju, bet arī citas kultūras nozares, kas ikdienā nav prioritāras. Pēc teorijas, ko esmu mācījies, nacionālo apziņu jau veido tikai kāda kultūras lauka un vēstures apzināšana. Ekonomiku rada tikai ekonomisks veidojums, kam nav nacionalitātes, – biznesā nacionalitātes nav. Līdz ar to tas ir jautājums par Latviju nevis kā ģeogrāfisku, bet kā ideoloģisku, nacionālu un patriotisku vienību.
– Pie izrādes strādājat trīs režisori. Kā radās šāda komanda?
Tā bija (nu jau jāsaka – bijušā) valdes locekļa Ojāra Rubeņa ideja. Pirms tam Nacionālā teātra Jaunajā zālē bijām iestudējuši “īsto” projektus, kā mēs tos saucam. Mums bija “Īstie Jāņi”, “Īstie Ziemassvētki”, “Īstais Ziemassvētku koncerts”, “Īstais teātris”, “Īstā bērnība”. Ojārs, iespējams, gribēja šo ideju pārnest uz lielās skatuves. Mēs nepretojāmies, bet ilgi apdomājām, vai mums ir ko teikt un vai esam pietiekami drosmīgi, lai to darītu uz lielās skatuves. Neesam naivi, saprotam, ka katram ir viedoklis, kādai ir jābūt “Žurkai”. Tas ir tāpat, kā katrs zina, kādiem ir jābūt Dziesmu svētkiem. Tāpēc ir ļoti bīstami to taisīt, jo pārsvarā jau tu netrāpi – tava “Žurka” nesakrīt ar citu viedokli par to, kādai ir jābūt “Žurkai”. Bet sapratām, ka mums ir pietiekami daudz drosmes, un mēs to darījām kopā.
– Kā pats nonācāt līdz režijai?
Šī man ir pagaidām jauna pieredze. Tūlīt beigšu studijas, diplomdarbu esmu iestudējis, vēl tikai atlicis uzrakstīt maģistra darbu. Man vienmēr ir licies, ka tas ir pašsaprotams posms attīstībā. Man ir interesējis teātris kā kopums vairāk nekā tikai aktiera profesija. Man ir interesējušas gan gaismas, gan horeogrāfija, gan skatuves kustība, gan runa un viss pārējais. Līdz ar to šķitis pašsaprotami, ka kādreiz es noteikti gribētu kaut ko iestudēt. Tādi mēģinājumi jau ir bijuši, sapratu, ka ir vilkme, bet nepietiek teorētisko zināšanu, jo praksi, nav noslēpums, mēs iegūstam teātrī, veidojot savus pirmos darbus. Laikam slikts tas kareivis, kas negrib būt par ģenerāli. Bija vēlme, to realizēju, bet šiem sapņiem nācās pagaidīt, jo bērni bija pārāk mazi un ģimene man tomēr ir viena no galvenajām lietām dzīvē. Tad pienāca brīdis, kad ģimenē nolēmām, ka tagad to var.
– Kādu atceraties savu studiju laiku Jelgavā?
Ai, tas bija pats labākais, kas vien nāk prātā! Bija, protams, arī melnie periodi, raizes. Jelgavā nodzīvoju piecus gadus. Protams, apkārt bija arī citi cilvēki, bet man šķiet, ka studenti redz tikai studentus. Šķiet, ka visa pilsēta dzīvo ap tevi, tu esi pilsētas naba, kaut gan, objektīvi vērtējot, tā nemaz nav. Dzīvoju kopmītnēs, tā jau ir vesela pasaule. 18–19 gados tu pirmo reizi ilglaicīgi nokļūsti prom no mājām un veido savu dzīvi, mēģini saprast, kas un kā notiek apkārt, kā eksistēt un kā veidot attiecības. Pati izglītība bija pietiekami vērtīga, tā man palīdz gan režijā, gan arī aktiermeistarībā. Un neskaitāmās aktivitātes, kas notika apkārt – gan teātri, gan dejošana, gan diskotēkas, balles, gan sports –, kā tik tur nebija! Ticu, ka šobrīd ir tāpat. Man vismaz šķita, ka Jelgavā vienmēr ir ko darīt.
