Galvaspilsētā ir uzstādīts pulkstenis, kurš jau skaita dienas, stundas, minūtes un pat sekundes līdz 1. maijam. Brīdim, kad, fanfarām skanot, salūta lielgabaliem biedējot baložus, būsim nokļuvuši tur, kur pēdējā desmitgadē gribējām nokļūt – ES.
Galvaspilsētā ir uzstādīts pulkstenis, kurš jau skaita dienas, stundas, minūtes un pat sekundes līdz 1. maijam. Brīdim, kad, fanfarām skanot, salūta lielgabaliem biedējot baložus, būsim nokļuvuši tur, kur pēdējā desmitgadē gribējām nokļūt – ES. Jo tuvāk laikrādis mūs virza šim datumam, jo domīgākas kļūst Latvijas iedzīvotāju sejas. Kā tur tajā ES būs, laikam zina tikai Dievs. Protams, ja vien to neattiecinām uz tiem, kuru pienākums bija pirms iestāšanās Es referenduma dāļāt mierinājuma vārdus par skaisto dzīvi vai arī tiem, kuri no tālrādes ekrāniem ar optimistisku smaidu uz lūpām mēģina to darīt vēl tagad.
Iespējams, viņiem ir zināma kāda pavisam slepena, citiem neizpaužama informācija par to, kas mūs, nezinīšus, gaida tuvākajā nākotnē. Citādi Jelgavā, piemēram, aizejot līdz tuvējam veikalam, nesaprotam, kā vainas dēļ nevaram nopirkt paciņu sāls. Tā līdz šim noputējusi mētājās plauktā un bija vajadzīga galvenokārt tikai tad, kad marinēšanai izauga gurķi. Daudzmaz saprotami līdz šim ir mēģināts paskaidrot, kāpēc turpmāk būs tik dramatisks degvielas cenu kāpums. Savukārt ikdienā nepieciešamo pārtikas un saimniecības preču cenu līdzšinējais lēciens palicis nesaprasts, kā tautā saka, miglā tīts. Šīsnedēļas TV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” kaut nedaudz kliedēt šo neziņu bija aicināti ekonomisti, statistiķi, tirgotājs miljonārs, piena produktu ražotājs un pat frizieris.
Klausoties viņos, vairums skatītāju tā arī neko nesaprata. Mums jājūt līdzi tirgotājam, kurš joprojām nezina, kā pēc 1. maija drīkstēs ievest konteinerus ar lēto Ķīnā ražoto produkciju. Nekļuva arī skaidrs, kāpēc vidējās cenas frizētavā pēdējā laikā ir dubultojušās. Vienīgi piena produktu ražotāja sacītais lika secināt, ka “dimbā” esam. Nekas priecīgs nespīd. Tikai nezin kāpēc piena paka tagad maksā tik, cik maksā. Un ne santīma mazāk. Vai zemnieks saņem vairāk? Vai viss aizgājis ražotāja un pēcāk arī tirgotāja tauku audzēšanai, gaidot Rietumu konkurentus?
Visvairāk pārsteidza valsts iestāžu pārstāvju tā arī nekas nepateiktais. Pareizāk sakot, mēģinājums teikt līdz šim sacīto, ka nekas briesmīgs nav noticis un nenotiks, ka viss tiek kontrolēts. Ja ne valsts, tad mistiskais tirgus pats autonomā režīmā visu saliks pa plauktiņiem. Jo redz, naudas iedzīvotājiem ir tik, cik ir. Vairāk par savām iespējām viņi nu nekādi nevarēs samaksāt, lai kā tirgotājiem to gribētos. Tā teikt, dzīvosim – redzēsim. Galu galā 1. maijs nav aiz kalniem.
Tomēr vienu apstākli – mūsu tiesības iegādāties kvalitatīvas preces – daudzi līdz šim nav ņēmuši vērā. Saskaņā ar patērētāju tiesību aizsardzības likumiem, kas pie mums esot “riktīgā” Eiropas līmenī, pakalpojums arī ir prece. Domājams, pēc 1. maija cenas tiešām tik dramatiski necelsies. Varbūt augs patērētāju prasības par noteikto cenu saņemt atbilstošu preci un pakalpojumu. Cerams, raidījumā skatītais tirgotājs sapratīs, ka, piedāvājot Ķīnā ražotu preci par Eiropas cenu, no viņa prasīs atbilstošu kvalitāti. Tāpat, jādomā, lauksaimniecības produkcijas ražotāji (ne pārstrādātāji) spēs apvienoties, lai kopīgiem spēkiem saprastu, cik tad no viņu saražotā nopelna visi starpnieki patiesībā, līdz prece nonāk uz veikala letes.
