Varis Klausītājs pēc vasaras pauzes 11. un 25. augustā improvizēs kopā ar KIT
Jūnijā Rīgas kinoteātrī «K.Suns» bija pirmizrādes Baņutas Rubesas iestudētajai Semjuela Beketa lugai «Gaidot Godo», kur vienā no galvenajām lomām varēja redzēt jelgavnieku V.Klausītāju, kurš plašāk pazīstams no darbības Karaliskajā improvizācijas teātrī (KIT). Netrūkst arī citu aktivitāšu, par kurām «Ziņas», sastopot šo radošo un atraktīvo cilvēku Jelgavā, mēģināja uzzināt vairāk.– Kas ir Varis Klausītājs? Karaliskā improvizācijas teātra aktieris vai kāds, kurš gaida Godo? Varbūt vilks?Patiesībā bija divi vilki – viens simfoniskajā tēlojumā «Pēterītis un vilks» (ērģeļu variantā ar Aigaru Reini), otrs eksperimentālajā teātra festivālā «Homo Alibi».«Homo Alibi» un izrāde «Vilks», kā arī «7 pasakas par Ņukucīti» pēc Aivara Neibarta ir manas režisoriskās izpausmes. Nupat senās mūzikas festivāla atklāšanas pasākumam (7. jūlijā) Rīgas Spīķeros iestudēju Burkarda Valdisa «Pazudušo dēlu».– «Pazudušais dēls» – vai tā ir opera?Tā ir parabola vai arī dziesmu spēle, sarakstīta 1527. gadā. Burkards Valdiss pats rakstījis gan tekstus, gan dziesmas, gan to, kas jādara aktieriem.– Tāda izrāde kā «Pazudušais dēls» tiek vienreiz nospēlēta senās mūzikas festivālā, un viss? Vai nav žēl ieguldītā darba un pūļu?Ko lai dara, kādreiz beidzas visas labās lietas, gluži tāpat kā visas sliktās. «Pazudušais dēls» tika veidots kā iestudējums festivālam, tajā iesaistīti gan mūziķi, gan dejotāji, gan aktieri, un šādu sastāvu atkal savākt kopā būtu pagrūti.– Ja jau reiz esam pievērsušies vēsturei…Esmu jelgavnieks, savulaik mācījos Mūzikas koledžā. Kad jau strādāju turpat Mūzikas vidusskolā, muzicējām kopā ar Aigaru Reini. Viņš – klavieres, es – klarneti. Trešdienās bija koncerti Ģederta Eliasa muzejā. Tad pievienojās alts, sastāvs auga vēl, un aizspēlējāmies līdz Heinriha Šica Mateja pasijai. Tās atskaņojumā piedalījās arī vokālā grupa, un, lai izskatītos pēc mūkiem, no Jelgavas Jaunā teātra sarunājām tērpus. Tā teātris arī pamazām ievilka. Atceros, kad mācījos Jelgavas 1. vidusskolā, mans klases audzinātājs Gunārs Apse spēlēja akordeonu, un Jaungada karnevālam sagatavojām muzikālu uzvedumu «Burenieks šūpojas tālumā». Jau tad bija tērpi – matrožu. Paldies arī Guntai Micānei Mūzikas vidusskolā, kura ļoti aktīvi organizēja dažādas skatuviskas lietas.– Pamata profesija tomēr ir mūzika?Pēc Mūzikas koledžas un Latvijas Mūzikas akadēmijas (pabeidzu docenta Sigurda Circeņa klarnetes klasi) strādāju Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Mans pedagoģiskais stāžs ir 11 gadu.Bet pirmo maģistra grādu ieguvu Latvijas Kultūras akadēmijā, kur apguvu kultūras menedžmentu. Jelgavā realizēti vairāki projekti, lielākais bija «Ērģeļu dienas» 1999. gadā Sv.Annas baznīcā, kur kantors un ērģelnieks bija jau pieminētais Aigars Reinis. Bija visādi menedžmenta projekti Rīgā – kinoforums «Arsenāls», teātra festivāls «Homo Novus». Pamazām manas aktivitātes vairāk aizvirzījās uz galvaspilsētu, nāca vēl viens pagrieziens uz teātra pusi, un Kultūras akadēmijā pabeidzu maģistratūru pie Pētera Krilova, tā sauktajā Māras Ķimeles kursā.– Sanāk, ka pats vari gan rakstīt projektus, gan tos realizēt.It kā ir tāda drošības izjūta, ka pats vari kontrolēt situāciju. Tomēr tas ir ļoti nepareizi, ja režisors pats arī nodarbojas ar menedžēšanu, un es cenšos no tā izvairīties.– Traucē mūzām?Pirmkārt, mūzām, bet, otrkārt, tas traucē mārketingam, un zaudētāji galu galā ir abi. Tās ir pilnīgi dažādas sfēras, kas mēdz arī konfliktēt, un, ja to dara viens cilvēks, tas nenāk par labu ne režijai, ne lietišķajai pusei.– Varbūt vērts atgādināt Vara Klausītāja sākotnējos režijas darbus?Vēl studējot Kultūras akadēmijā, kursa darbs 2005. gadā bija Ievas Melgalves lugas «Metāls», kas gadu iepriekš nacionālajā lugu konkursā saņēma pirmo godalgu jaunatnei, pirmiestudējums neatkarīgajā teātrī «Skatuve». Otrs lielākais darbs, ko īstenoju no idejas līdz skatuvei, bija Ingas Gailes «Valentīna aizbrauc» Dailes teātrī. Diplomdarbu – Ērika Vilsona «Vovočku» – 2006. gadā iestudēju Nacionālajā teātrī. – Kaut autori vēl nebūt nav klasiķi, tas tomēr ir teātris tradicionālajā izpratnē – ir luga, ir iestudējums, ir aktieri un skatītāji. Kā sākās improvizācija?Improvizēt sāku Jelgavā. Ar Jaunā teātra studiju toreizējais režisors Agris Krūmiņš aicināja strādāt daudzus pedagogus, tai skaitā bija Astra Kacena, kura mācīja improvizācijas tehniku. Sekoja «mači» (teātrasports) starp Jelgavas Jauno teātri un Studentu teātri, pēc tam salikām spēkus kopā, lai «mačotos» ar Rīgas klubu «Hamlets», un pamazām nonācām līdz Karaliskajam improvizācijas teātrim, ko kopā savāca Jānis Skutelis.– Jūnijā KIT gan parādīja ko sev neierastāku – Semjuela Beketa «Gaidot Godo».No KIT esam mēs ar Jāni Skuteli, Juris Strenga ir no Dailes teātra un Mārtiņš Liepa – no Valmieras.– Vai jāmeklē kādas paralēles ar mūsdienām, ko gaidām un kas jāgaida mums?Ir jau cilvēki, kuri negaida neko, bet tādu nav daudz. Es nezinu, kāpēc cilvēki kaut ko gaida, bet ja viņi gaidot jūtas labi… Izrāde jau ir par pašu gaidīšanas procesu. Bekets savulaik izteicies – ja zinātu, kas ir Godo, būtu ļāvis viņam lugā parādīties.Gaidīt jau varam jebko, tas var būt gan autobuss, gan Laimes lācis, gan jauna valdība, gan vienkārši algas diena. Absurda teātris provocē cilvēku saprast lietas, kuras nemaz nav tik pašsaprotamas. «Kā tu gaidi» varbūt ir pat svarīgāk un uzrunājošāk nekā «ko tu gaidi».– Kā jūtas cilvēks «no mākslas», algas dienu gaidot?Mākslas joma ir ļoti trausla, te ir tās smalkās vibrācijas. Mākslinieka dvēseli aizskart un ievainot un radīt naidu un nesaprašanos ir ļoti viegli. Savulaik, kad Ventspilī kā kultūras projekta menedžeris organizēju «Ventas svētku tirgu», Aivara Lemberga pirmais noteikums bija – lai nav emocionāli. Un otrais – «ja projekts tev pašam patīk, bet ar to nevar nopelnīt naudu, tad tas nav darbs, tā ir tava izklaide. Kāpēc man jāmaksā par tavu izklaidi?». Par emocijām var strīdēties, bet attiecībā uz to otro man kā mācītam kultūras menedžerim gandrīz vai nākas piekrist. Nekas nav viennozīmīgi.– No šāda skatpunkta raugoties – vai improvizācijas teātrim ir nākotne?Vislielākais arguments par labu KIT – ja jau izrādes notiek, tātad ir. Nāciet droši, arī tad, ja jums bail, ka pašus iesaistīs improvizācijā – divas skatītāju rindas zālē vienmēr ir «drošās», tajās sēdošos neaiztiekam.– Vai tās ir tās izpirktākās?Mēdz būt dažādi. Savureiz netrūkst cilvēku, kuri ļoti vēlas nokļūt uz skatuves.
