Uz desmitajiem Dārza svētkiem sestdien aicina Rundāles pils.
«Rozes uz Dārza svētkiem šogad saziedējušas ļoti skaisti, līdz ar to cilvēkiem būs daudz prieka,» cerot uz saulainu laiku, kad rozes parāda visu savu krāsu bagātību, stāsta Pils ansambļa nodaļas vadītāja Lauma Lancmane.
Klāstu nemitīgi papildina
Rundāles pils dārzā ir vairāk nekā 2400 šķirņu rožu – no baltām līdz neparastu krāsu svītrotām. L.Lancmane stāsta, ka krājums nemitīgi tiek papildināts, lai varētu parādīt maksimāli daudz selekcionāru paveikto. Tā pagājušajā gadā izveidoti divi jauni apļi, kuros sastādīts Austrālijas, Šveices un Beļģijas selekcionāru veikums. L.Lancmane arī nemitīgi seko līdzi jaunumiem, kas tiek piedāvāti Eiropā, lai būtu atkal, ar ko pārsteigt parka apmeklētājus.
«Lai pārsteigtu mūsdienu cilvēku, tāpat kā baroka laika cilvēku, nepieciešams rādīt neredzēto un brīnumaino. Tāpēc daudzas mums pazīstamas mīļas šķirnes dārzā nevar ieraudzīt. Toties var ieraudzīt jauno laiku selekcionāru brīnumus – neparastu krāsu un formu rozes. Esam nolēmuši katrus divus gadus papildināt stādījumus, nomainot vecākās šķirnes. Kādas dabīgi aiziet bojā, visu laiku ir iespēja iestādīt vietā un parādīt cilvēkiem pašreizējos selekcijas virzienus. Tā bija mūsu pamatdoma – parādīt vēsturi, sākot no pašām senākajām rozēm, ieskaitot savvaļas rozes, kuras ir izmantotas selekcijā, līdz mūsdienu selekcionāru veikumam,» teic L.Lancmane.
Modē – neparasti toņi
Arī selekcijā novērojamas modes tendences. «Vienu brīdi modē ir klajas rozes ar skaistiem vidiņiem, vienu brīdi svītrainas. Tagad ir tendence meklēt neparastus toņus,» stāsta pils parka pārzinātāja. Kuriozs gadījums bijis pērnvasar, kad kāda dārza apmeklētāja izplaukušu šķirnes ‘Mokarosa’ rozi salīdzinājusi ar trauku lupatu, lai gan autors centies iegūt smalku pergamenta papīra toni. Plašākais rožu stādījums Latvijā ir pārvērties par sava veida muzeju, jo pie katra stāda atrodama norāde ar tā nosaukumu, autoru, aprakstīšanas vai reģistrēšanas gadu.
Apjomīgākais dārzā ir latviešu selekcionāru rožu laukums, kas jau agri atver savus skaistos ziedus un vilina ar smaržu. Dārzs var lepoties ar Dzidras Riekstas veikumu, turklāt daudzas Latvijā selekcionētās šķirnes ir pazīstamas un iemīļotas pasaulē. Pašlaik ir vēlme parkā iegūt selekcionāra Hartvisa rozi, kurš šeit dzīvojis un Latvijai veltījis vairākas šķirnes. «Gribam parādīt, cik mūsu rožu audzēšanas tradīcijas ir senas. Tiek uzskatīts, ka pirmās rožu audzētāju kompānijas izveidojās 18. gadsimta beigās un ka cilvēki no apkārtējām zemēm (Igaunijas un Somijas) brauca šurp tās iegādāties,» stāsta L.Lancmane.
Selekcijai nepieciešams atbalsts
Vienīgā Latvijā pašlaik praktizējošā L.Lancmanei zināmā rožu selekcionāre ir jau minētā Dz.Rieksta. Interesi izrādījusi arī kāda studente, par ko prieks. «Tas ir ļoti sūrs darbs, kura iznākumu ierauga pēc daudziem gadiem – šķirnes izveidošana var prasīt desmitiem gadu. Pieļauju, ka daudzi to neuzņemas, jo saprot, ka darbs var nedot rezultātus. Mūsdienu cilvēkam gribas, lai rezultāts būtu uzreiz,» spriež L.Lancmane. «Šī ir joma, kurā Latvijai tomēr vajadzētu atrast valsts atbalstu. Iziet formalitātes prasa lielus līdzekļus. Gandrīz katrs latvietis ir dārznieks – selekcija mums ir ļoti attīstīta, un tā varēja būt viena no Latvijas tēla veidotājām. Lilijas, īrisi, flokši vai peonijas – ar ko tik mūsu selekcionāri nenodarbojas! Un tur ir izcilas lietas. Ļoti sarūgtina, ka tulpju selekcionāri, lai nopelnītu, ir spiesti pārdot savas šķirnes un tās aiziet pasaulē ar citu nosaukumu, pazaudē piederību Latvijai,» L.Lancmane parāda skaistuma skaudro pusi.
Par mūsu puķēm priecājas ārzemnieki, kad apmeklē Rundāles dārzu vai pilī notiekošās puķu izstādes. «Kad viņi ierauga, kas pie mums aug, un kad uzzina, ka selekcionārs arī ir no Latvijas, ārzemnieki ir sajūsmā. Tāpēc to, ko nevaram iestādīt dārzā, rādām izstādēs. Tad visi redz, cik lieli puķumīļi mēs esam,» lepojas pils ansambļa pārzinātāja.
