Nobeigums, sākums 11. janvāra numurā. «Opel Vectra». Dzinēju palete – 1,6; 1,8; 2,0; 1,7D; 1,7TD; 1,9D.
(Nobeigums, sākums 11. janvāra numurā.)
«Opel Vectra»
Dzinēju palete – 1,6; 1,8; 2,0; 1,7D; 1,7TD; 1,9D.
1988. gadā tika pārtraukta populāro «Opel Ascona» ražošana, un to vietu ieņēma gabarītu ziņā līdzvērtīgā «Vectra», kas līdz gadsimtu mijai bija paspējusi piedzīvot virkni uzlabojumu gan dizainā, gan aprīkojumā.
Iegādāties «vektru» droši vien nekad vairs neizdosies pierunāt to savu autopieredzi publicējušo vīru, kas pagātnē vairākkārt bijis spiests apmeklēt servisu, lai novērstu kādu neizprotamu klaudzoņu mašīnas pakaļējā daļā, taču tiem, kuri vēlas auto praktiskiem nolūkiem un kuriem pat «Astra» universāls šīm funkcijām nešķiet īpaši piemērots, tas varētu būt viens no veidiem kā apmierināt savas lietišķās vajadzības. Tajā pašā laikā gan diemžēl jāpiecieš kāda neērtība – pirmā modeļa «vektras» ar «Caravan» virsbūvēm vispār nav pieejamas, jo tādas vienkārši netika ražotas, un alternatīva, nemainot savu izvēli par labu citām auto markām vai modeļiem, būtu vienīgi hečbeks.
Aprakstīt tehniskos, kvalitātes un citus svarīgākos «vektras» parametrus nozīmētu vismaz par astoņdesmit procentiem pārstāstīt to, kas tika rakstīts «Astras» sakarā, jo abiem modeļiem plusi un trūkumi ir ne gluži identiski, taču izteikti līdzīgi gan.
Labas ziņas dīzeļu cienītājiem – «Vectra» modeļus uz priekšu dzen «māmuļas» – kompānijas «General Motors» – ražotie «traktoriņi», līdz ar to remonta problēmas ir krietni mazāk satraucošas nekā ar iepriekš minēto «Astru». Turklāt, tā kā šis, citā segmentā esošais modelis ir trīs gadus vecāks par «Astru», abu modeļu cenas ir aptuveni līdzvērtīgas.
«Opel Omega»
Dzinēju palete – 1,8; 2,0; 2,4; 3,0; 2,3D; 2,3TD.
Jau tālajā 1987. gadā ražot sāktais modelis ir ideāls auto plašu salonu cienītājiem. Gabarītu un komforta ziņā tāds nedarītu kaunu pat arābu šeihiem, un «omegas» lieltonnāžas kuģa līganās gaitas īpašības tiek respektētas pat visnoliedzošāko kritiķu vidū.
«Omega» ir viens no tiem automobiļiem, par kuru var droši teikt, ka degvielu tas tērē nesamērīgi maz, salīdzinot ar apmēriem. Kā izņēmumu var minēt vienīgi ar 2,4 litru «benzīnnieku» vai no «Senatora» palienēto trīslitru motoru aprīkotos modeļus. Vidusmēra cilvēka vajadzību apmierināšanai pilnīgi pietiekama ir «Omega» ar divu litru dzinēju, un jāviļas nebūs arī tās «apetītes» sakarā, uz šosejas bez pūlēm iztiekot ar nepilniem astoņiem litriem benzīna uz simts kilometriem. Patīkamu pārsteigumu sagādā arī «dīzeļi» (īpaši ar turbīnām), ar kuriem aprīkotajos auto pēc attiecīgas manipulācijas ar akseleratora pedāli iespējams pārpārēm izbaudīt patīkamo izjūtu, kad braucējs spēja uzrāviena laikā tiek iespiests sēdekļa atzveltnē.
Ietilpību būtu grēks nepieminēt, jo tai droši var piešķirt XXL apzīmējumu – īpaši «Caravan» versijai. To izmantojot, katrs nelielas «bodītes» īpašnieks var pievest vērā ņemamu preču daudzumu, bet pieciem veselīgiem vienas ģimenes locekļiem pirms brauciena nevajadzēs rīkot scēnas vai lozēt, kuram tiks priekšējā sēdvieta – vajadzības gadījumā līdzi var paņemt lieku rezerves riteņu komplektu un sievasmāti piedevām.
Ja nav pretenziju pret pakaļējo piedziņu, nebiedē dažkārt sastopamie apsildīšanas sistēmas defekti (īpaši ļoti zemās temperatūrās) vai laiku pa laikam pieredzētās stūres «pirkstu» problēmas, tad «Opel Omega» var uzskatīt par reālu kandidātu uz potenciālā privātā auto statusu lielās klases segmentā. Turklāt jaunie, pēdējo četru gadu laikā izlaistie «apaļie» modeļi ir parūpējušies par ievērojamu savu priekšteču cenu kritumu, tādējādi pirms deviņdesmitā gada ražoto «omegu» cena noslīdējusi pat zem tūkstoš dolāriem. Uzlaboto, pēc deviņdesmit trešā gada izlaisto modeļu iegādei gan būs nepieciešams vismaz divtik.
«Opel Corsa»
Dzinēju palete – 1,2; 1,3; 1,6; 1,5D; 1,5TD.
Vācu autobūves klasiķis ir pamanījies ieņemt savu vietu arī mazajā klasē. Diezin vai vienā otrā pazīstamā pašmāju kompānijā, kur autoparku masveidā pārstāv «Opel Corsa», šādus auto masveidā stūrē sievietes, tā ka apzīmējums «dāmu auto» te derētu tikai nosacīti. Taču cena ir pietiekami zema (pēc 1990. gada ražotajiem tā saucamajiem «apaļajiem» modeļiem no 1500 ASV dolāriem), lai spētu nodrošināt zināmu pieprasījumu pēc šiem auto un neļautu tiem no aprites pazust. Tomēr jārēķinās, ka salīdzinoši mazās izplatības dēļ lietotu detaļu iegāde var radīt problēmas.
Saprotams, ka uz savu mašīnu ar kritisku aci grūti būs skatīties tiem, kas «korsu» lieto ikdienā, taču taisnības labad jāatzīst, ka līdzās tās mobilitātei un ekonomiskumam savs vārds sakāms arī par ne pārāk ērtajiem sēdekļiem (augumā raženie, labāk palieciet pie «Omegas»!) un pie katras ceļa grambas pamanāmajai «cietajai» gaitai.
Pirmās deviņdesmitajos gados izlaistās «korsas» dinamiska braukšanas stila piekritējiem prieku varēs sagādāt tikai, ja būs aprīkotas ar «vislielāko» – 1,6 litru – dzinēju, savukārt tiem, kurus neapmierina jau tā ne tik bieži sastopamā pusotra litra dīzeļmotora sniegums, neatliks nekas cits, kā mest acis uz 1996. gadā ieviestajiem krietni dārgākajiem 1,7 dīzelīšiem.
Bet, runājot par opeļiem kopumā, būs vien jāpievienojas tam autoekspertam, kas televīzijā, izrādījis pirmās paaudzes «astru», teica īsi un trāpīgi: «Ziniet, «Opel» nīdēji, ejiet jūs visi bekot!»
