«Gribu braukt ar auto, nevis ar «Opel»!», «Tā jau nav mašīna, tas ir opelis!», «Ha, vācu «zapiņš»!», «Visas automašīnas ar laiku kļūst par opeļiem!».
«Gribu braukt ar auto, nevis ar «Opel»!», «Tā jau nav mašīna, tas ir opelis!», «Ha, vācu «zapiņš»!», «Visas automašīnas ar laiku kļūst par opeļiem!». Šādas un līdzīgas nievas ne reizi vien dzirdētas par «General Motors Inc.» paspārnē esošā vācu autobūves flagmaņa «Opel» radīto produkciju, minētās firmas spēkratus ierindojot teju vai vienā apsmiešanas objektu kategorijā ar politiķiem.
Lai nu visi asprātīgie un ne tik stilīgie epiteti paliek uz pašu smējēju dažkārt mazliet samaitātās sirdsapziņas, tomēr realitāte ir «Opel» labvēlīga – nav nejaušība, ka «Astra» jau vairākus gadus Latvijā ir viens no visiecienītākajiem modeļiem jaunu auto pircēju vidū. Kā jau dzīve to ir veiksmīgi pierādījusi, visas ģeniālās lietas ir vienkāršas, un vairāku «Astras» paaudžu uzvaras gājiens pa Eiropas tirgu tam ir vēl viens apliecinājums.
Lielākoties Latvijas lietoto auto tirgū pašlaik dominē deviņdesmito gadu (domājams, nav nepieciešams atgādināt, kura gadsimta) pirmajā pusē ražotie «Opel» automobiļi, un to kvalitāte apliecina šīs kompānijas spēju neatpalikt no jaunajam laikmetam atbilstošiem standartiem, saglabājot konstrukciju vienkāršību, turklāt pārsvarā tos iespējams iegādāties par ļoti demokrātisku cenu. Tai līdzi nāk arī visai «demokrātiski» trūkumi – līdz pat minētās desmitgades otrajai pusei, kad ražotājs «Opel» automašīnu virsbūvēm sāka dot divpadsmit gadu pretkorozijas garantiju, šīs firmas mašīnu asociēšana ar rūsu bija neizbēgama, un diemžēl ne bez pamata. Tādēļ nemaz neizbrīna autocentrā «Andrea» pirmais lietotajiem «Opel» veltītais epitets – «pūstošs», ar ko, protams, domāta rūsa.
Nepamatots nav arī uzskats, ka «Opel» pieder vienkāršo un lēto auto kategorijai un vērā ņemami konkurē ar «tautas vāģa» nosaukumu «folksvāgeniem». Ar humoru var neminstinoties izteikties – ja vien ir izdevies opeli pierūcināt, tas vajadzīgajā vietā iekšā sēdošos nogādās, pārējais viss ir otršķirīgs.
Tomēr par «Opel» nevainojamo kvalitāti liecina 1997. gadā mātes firmas «General Motors» lēmums, kā rezultātā tolaik jaunā «Omega» kļuva par cita «GM» garabērna – «Cadillac» – tuvu, pat ļoti tuvu līdzinieci….
«Opel Astra»
Dzinēju palete – 1.4, 1.6, 1.8, 2.0, 1.7D, 1.7TD.
Modelis, kas 1991. gadā nomainīja slaveno «Opel Kadett» «lāsīti», saglabājot piederību kompaktklasei. Pieejams ar visām iespējamām virsbūvju modifikācijām, taču mūsu platuma grādos pārsvarā sastopami hečbeki un universāli jeb «Caravan», kamēr sedani ir gandrīz tikpat reta parādība kā ūdens tuksnesī. Sievietes ļoti iecienījušas ir tieši trīsdurvju hečbekus, un tā iemesli nav tālu jāmeklē. Šīs automašīnas ir pietiekami manevrētspējīgas, ar maziem gabarītiem, turklāt arīdzan gana praktiskas – vismaz tik lielā mērā, lai tās īpašniekam (-cei) nevajadzētu lauzīt galvu, piemēram, par to, kā nogādāt mājās tikko iegādāto stacionāro mūzikas centru, kas mazās klases braucamā vadītājam varētu radīt zināmas problēmas.
Neapšaubāmi naivi būtu iedomāties, ka, braucot kompaktajā «Astrā», būs iespējams izbaudīt tās sajūtas un to komfortu, ko sniedz gan klases, gan cenas ziņā par vismaz pat galvastiesu pārāki braucamie, turklāt jārēķinās ar laikam ejot izgrabošu plastmasas salona apdari, nemaz nerunājot par tradicionāli trokšņojošajām «karavānu» bagāžas nodalījuma durvīm. Lai gan lētumu un vienkāršību deviņdesmito gadu opeļi saglabā arī papildu aprīkojuma ziņā, ir sastopamas arī automašīnas ar «ekstrām», kas diemžēl dažkārt mēdz pārsteigt ar kādu elektronisko defektu.
Lētajai «maizītei» gan apkārt ir arī gaužām «grūti sagraužama garoza», proti, raksturīgas vājās vietas, un kā lielākais un nepatīkamākais trūkums atkal jāmin tā pati visuresošā un visu maitājošā rūsa, kas uz «Opel» markas mašīnu virsbūvēm īpaši «iecienījusi» izplesties tieši ap riteņu arkām. Auto metāla detaļu remonts gan, kā zināms, nav tas sāpīgākais pasākums, kas var piemeklēt autoīpašnieku, ja vien košu uzrakstu rotāto un elitāro autoservisu vilinājumā netiek pārvērtētas finansiālās iespējas. Turklāt tos pārdesmit latus, kas jāizdod par arku remontu, «Astra» pietiekami īsā laikā ļauj «atpelnīt» ar savu ekonomiskumu, kas arī ir viens no minētā auto lielākajiem trumpjiem.
Vēlme ekonomēt ir saprotama, tāpēc likumsakarīgi, ka ļoti lielu atzinību bauda ar dīzeļmotoru aprīkoti braucamie. Tajā «garoza» dažkārt var izrādīties vēl cietāka, jo deviņdesmito gadu paša sākuma «Astra» modeļiem sastopami dīzeļmotori, ko neražoja neviens cits kā japāņu firma «Isuzu», kas diemžēl nebūt nav iepriecinošs fakts. Ja tagad nevienu Eiropas izcelsmes dīzeļu cienītāju vairs pa īstam nespēj satraukt augstspiediena sūkņu jeb ADS (kas uz pēdējā laikā izlaisto jauno auto fona atgādina muzeja eksponātus) defekti, jo tā vietā, lai par jaunu sūkni izsviestu naudas summu, kas ekvivalenta lietotas mašīnas cenai, «šrotos» ADS iegādei nereti pietiek pat ar divdesmit latiem, tad «Isuzu» meistarojums problēmu gadījumā var iedzīt izmisumā, jo jārēķinās ne vien ar vērā ņemamiem izdevumiem, bet arī ar līdz riebumam apnicīgu gaidīšanu – cerēt, ka pasūtītā detaļa Latviju sasniegs ātrāk nekā pēc trim nedēļām, ir lieki. Arī tie atjautīgie gudrinieki, kas savā prātā apsver it kā reālo japāņu dīzeļa nomaiņu pret īstenu «Opel» motoru, diemžēl jāsarūgtina – šādi mēģinājumi jau ir bijuši, un, lai nu kā, par veiksmīgiem tos diezin vai varētu nosaukt, jo motoriem ir atšķirīga montāžas detaļu konstrukcija, kā dēļ rodas absurda un vienlaikus komiska situācija – «Opel» motoru nav iespējams uzmontēt «Opel» automobilim! Vēl viens iemesls skarbiem jociņiem….
Vispārzināma ir opeļu konkurētspēja cenas ziņā. Informācija tiem, starp kuru simpātijām savu vietu iekarojusi arī «Opel Astra», – minimālā summa, kas būtu atvēlama šā automobiļa iegādei, ir aptuveni pusotrs tūkstotis ASV dolāru.
Turpinājums sekos
