Ģimenē 1. aprīlis man vairāk saistās ar vecmāmiņu. Kura kurai pirmā piezvanīs un «iedos aprīli». Telefoniski gan to ir ļoti grūti izdarīt. Šajā dienā jokojam arī darbā, un svarīgi, ka pārējie kolēģi «pavelkas» līdzi. Dzīve mums apkārt taču ir tik drūma, visi pārņemti ar savām problēmām, ka bieži vien neprotam pasmaidīt par to visu. Garastāvoklis var uzlaboties jau no tā vien, ka, ejot pa ielu, paceļam galvu un iztaisnojam muguru, jo cilvēks pats sevi ietekmē ar domām un uzvedību.Varbūt ir nepopulāri teikt, bet, manuprāt, latviešiem tomēr ir problēmas ar humora izjūtu. Protam pasmieties par igauņiem, kādu, kas pakritis vai izgāzies, bet ne par sevi. Iemācīties to darīt man pašai arī nebija viegli, jo parasti situācija vienlaikus ir gan smieklīga, gan pazemojoša. Piemēram, reiz Rīgā ar «pekelēm» gāju pa Čaka ielu. Bija ļoti slidena ietve, un es slīdēju, kā palēninātajā filmā no malas noskatoties, kā krītot cenšos noturēt savus iepirkumu maisiņus. Tas bija tik smieklīgi, ka sēdēju uz ietves un kārtīgi izsmējos, nevis lamāju sētniekus, ka šie nav nokaisījuši ietvi. Tā ir terapija! Labākais veids, kā pārvarēt grūtības. Turklāt, ja atradīsiet, par ko kopā pasmieties, spēsiet salauzt jebkuru barjeru starp svešiniekiem.Smiekli un humors ir arī neatņemama improvizācijas teātra daļa, kaut tas nav tīri komēdijas teātris. Pati ar improvizācijas mākslu nodarbojos jau desmit gadu. Pirmkārt, tas devis pārliecību par sevi, spēju koncentrēties un daudzmaz adekvāti reaģēt negaidītās situācijās, kā arī iemācījis pasmieties par daudzām lietām, kas notiek mums apkārt. Improvizācijas teātrī, manuprāt, humors rodas no tā, ka neko neesam iestudējuši. Viss notiek uz vietas un ir ļoti patiess. Nav laika samākslot. Vēl ir pārsteiguma moments. Pasaki otram ko negaidītu un skaties, kā viņš reaģēs.Man pašai ļoti patīk britu un krievu humors, piemēram, kā joko Zadornovs vai Galkins. Viņi to dara, nepazemojot otru, un tur, manuprāt, ir tā atšķirība. Labs humors nav lēts. Tāpēc lielākā daļa anekdošu un amerikāņu komēdiju man šķiet vienkārši dumjas. Man nenāk smiekli par to, ka kādam nokrīt bikses vai sadod pa kājstarpi! Var iemācīties smieties, nepazemojot otru. To arī novēlu citiem. Tāpat nevajag daudz, lai kādam sagādātu prieku. Nopērc veikalā smieklīgu «ķiņkēziņu», un lieta darīta. Dzīve uzreiz kļūs gaišāka!
