Notikumiem bagātajā sezonā Lūcija Ņefedova Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī iestudējusi Māras Svīres romāna «Slazdu krogs un divi nami Rīgā» dramatizējumu.
Alunāna Jelgavas teātrī šodien svētki – pirmizrādi piedzīvo Māras Svīres romāna «Slazdu krogs un divi nami Rīgā» dramatizējums. «Es Māru Svīri vērtēju ļoti augstu. Uzskatu, ka viņa ir izcila scenāriste. Mēs visi zinām filmu «Limuzīns Jāņu nakts krāsā». Kaut augstu vērtēju arī Jāni Streiču, filmas režisoru, manuprāt, ja nebūtu Māras Svīres scenārija, asprātība un gudrība filmā nebūtu tādā līmenī,» teic L.Ņefedova. M.Svīre arī piedalās Alunāna dienu komisijās. «Ņemot vērā manas personiskās simpātijas un to, ka līdz šim nevienu viņas darbu neesmu iestudējusi, domāju, esmu viņai parādā,» iestudējamā darba izvēli pamato L.Ņefedova.
– Māras Svīres romānā vienas dzimtas pārstāvji cīnās par mantojumu. Kāpēc nolēmāt iestudēt tieši šo darbu?
Tēma ir mūžsena, jo cīņa par naudu un mantu saradojusi dzimtas, bērnu un māti, brāļus un māsas. Visur, kur ir manta, var rasties arī pārpratumi. Un tā tas ir arī šajā darbā. Diemžēl tā ir veca patiesība.
– Aktuāla arī mūsdienās?
Aktuālāka par aktuālu. Vairāk gan tas bija raksturīgi deviņdesmito gadu beigām, bet šodien jau ir tas pats. Cik naida un cīņu nav bijis naudas un mantas dēļ! Māra Svīre par to uzrakstījusi traģikomēdiju – reizēm mēs par sevi varam pasmieties, reizēm pašausmināties par savām izdarībām.
- Romāna tēls Edvīns esot teicis – dzīve ir komēdija tiem, kas dzīvo ar prātu, bet traģēdija tiem, kas visu uztver ar jūtām.
Es saviem studentiem esmu mācījusi, ka komēdija ir situācija, kur nepieņemamas lietas tiek izspēlētas ar milzīgu nopietnību. Domāju, ar prātu vien ir par maz, vajadzīga arī humora izjūta. Ja cilvēks pazaudē humora izjūtu, nekāda komēdija ar prātu vien neiznāk. Traģiskākajās situācijās pasaulē jāsaskata arī komiskais elements. Ja humora izjūtas nav un cilvēks nevar paskatīties uz notikumu caur humora prizmu, tad ir, kā ir. Traģēdijas ir ļoti dažādas. Šajā gadījumā aiziet bojā cilvēks. Taču gan komēdija, gan traģēdija dramatizējumā nav lielos augstumos, tās ir tikai ieskicētas.
– Romānā ģimenes satiekas mantojuma dēļ. Vai tiešām cits citu atrodam tikai tad, ja runa ir par mantu vai ja mums no otra kaut ko vajag?
Uz visiem gan to nevar attiecināt. Kad es biju jauna meitene, man viena kundze teica: «Iegaumē – bērni un mazbērni brauc tad, ja tev viņiem ir ko iedot. Citādi viņi tevi arī atceras, piemēram, dzimšanas dienās, bet sevišķa interese ir tad, ja zina, ka tu viņus vari apdāvināt.» Diemžēl tā tas ir.
Mums gadu desmitiem ģimene bija visa pamats – vectēvs, vecmāmiņa dzīvoja kopā ar bērniem, mazbērniem. Bērnam blakus vienmēr bija vecmāmiņa, kas viņam varēja stāstīt pasakas, paglābt no mammas pēriena. Mēs arī tikām slēpušies aiz vecmāmiņas brunčiem. Bērni, kuriem blakus ir vecmāmiņa, ir laimīgi.
Diemžēl mēs ietekmējamies no ārzemnieku piemēra, kad dzimtas atsvešinās. Vecāki vairs nedzīvo kopā ar bērniem. Ja tā padomā, cik tas būtu labi, ja es savam bērnam dzīvotu tuvu, varētu viņam palīdzēt. Vīramātes un sievasmātes netiek atzītas. Tas grauj mūsu pamatu un sievietes misiju, jo pakāpei «vecmāmiņa, mamma, meita» ir kopīga sievišķā sākotne. Ja to sākotni mēs iznīcinām, mēs iznīcinām ļoti daudz ko. Kāpēc gan nevarētu dzīvot kopā ar vecākiem? Mamma ir mīlējusi, audzinājusi. Proti cienīt vecu cilvēku, jo tu pats tāds būsi, nekad neizvairīsies no tā.
Tas ir diskutabls jautājums. Es tomēr domāju – ja mēs nenostiprināsim savu valsti, neizveidosim stiprus ētiskos pamatus, mēs varam pazust. Ētika ir dzīves pamats. Māra Svīre parādījusi, kā māte aizbrauc uz Brazīliju, bet bērni paliek. Viņi skatījās mammas bildītē un lūdza viņai atgriezties. Mūsu tautai bija ļoti stingri ētiskie pamati, bet esam daudz slikta paņēmuši no citiem.
– Vai nav tā, kā romānā saka Armīns, – kam grib, tam cilvēks laiku vienmēr atradīs? Ja negribēs satikt to otru cilvēku, tad arī laika nebūs.
Nenoliedzami, tā tas ir. Mēs kādreiz padomju laikā mācījāmies par utopiskiem sociālistiem, kuri uzskatīja, ka jāmaina pati sabiedriskā iekārta un tad mainīsies cilvēks. Jāmaina cilvēks pats, viņa domāšana, nevis jāmaina apstākļi uz viņam labvēlīgiem. Protams, nabadzība pazemo, un tur rodas noziedzība. Bet arī pārticībai ir trūkumi.
– Romānā latviskums kontrastē ar nelatvisko. Darbība noris Jāņos (latviskākus svētkus laikam grūti iedomāties), uz kuriem ierodas latvieši no Brazīlijas. Un tad vēl Laimdota – latvieša apziņā šķīstuma simbols –, kas ir galvenā cīnītāja par mantojumu un beigās vēl noindē vīramāti.
Viņa ir visbriesmīgākā un alkatīgākā. Jaunībā Maskavas, ja pareizi atceros, Mazajā teātrī skatījos Maksima Gorkija «Veci». Tas ir cilvēks, kurā nekā laba nevar atrast, bet dekorācijas bija tik skaistas! Mūžsenā patiesība – daba dzīvo savu dzīvi. Ir Jāņu vakars, viss saplaucis, un te atbrauc cilvēki mantu dalīt. Viņiem nav interesanti, arī mēs esam pazaudējuši savu tradīciju.
Es priecājos, ka rodas jauniešu grupas, kuras svin svētkus iepriekš – 21. jūnijā. Man patīk, ka jaunatnei ir sava domāšana. Prieks, ka daļa jauniešu sāk saprast, ko nozīmē tautasdziesma, ka mums ir tāda bagātība. Tikai neesam tautasdziesmu kodus atraduši, neesam tās atšifrējuši. Daudz esam aizrāvušies ar ezoteriku un zintīm, tas ir ļoti labi. Tomēr tas ir kontrasts tam, ko Dievs mums ir uzdāvinājis.
– Izrādē arī radīsiet Jāņu atmosfēru?
Mēģināšu, redzēs, kā iznāks. Ainas saistu ar līgodziesmām, tālumā ir dzirdams, kā meitenes līgo. Taču tie, kas darbojas uz skatuves, nesvin. Savukārt jaunie cauri dramatizējumam izved mīlestības līniju.
– Pieminējāt mīlestības līniju. Pašās beigās ārzemju latvietis, jauns vīrietis, kopā ar kroga īpašnieka audžumeitu paliek Latvijā.
Jā, es mēģinu parādīt, ka viņi paliek divi vien – jaunieši, kuriem šeit būs jādzīvo. Ronalds ir beidzot sapratis, ka jādzīvo citādi. Iestudējumā ir divas līnijas – viena ir alkatība un manta, bet otra – mīlestība, kas var mūs glābt.
– Ko vēl šosezon Alunāna teātris piedāvās skatītājiem?
Pati iestudēšu Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša lugu «Zvaigzne iet un deg, un…» ar Raiņa un Aspazijas vēstulēm. Viņiem abiem nākamajā gadā ir apaļa jubileja, turklāt Aspazija man ir ļoti mīļa. Rudenī nepaspējām, tāpēc izrāde būs martā.
Dace Vilne ir ļoti augstu pacēlusi latiņu. Viņa grib izveidot muzikālu iestudējumu no Bernarda Šova «Pigmaliona», tā pamatā būs «Manas skaistās lēdijas» librets. Arī Arvīds Matisons veidos savu iestudējumu. Tuvojas Ādolfa Alunāna jubileja, ko atzīmēsim 11. un 12. oktobrī, bet novembra beigās svinēsim teātra 55 gadu jubileju. ◆
