Sestdien un svētdien 15 mākslinieku demonstrēs savus darbus par tēmu «kino»
Astoņu gadu laikā, kopš Jelgavā notiek smilšu skulptūru festivāls, tas audzis un attīstījies gan mākslinieciski, gan organizatoriski, iemantojot atzinību pašmāju un ārzemju mākslinieku vidū un citu starptautisku festivālu apritē.
Šī gada pavasarī žūrija no 40 iesūtītajiem pieteikumiem atlasīja 15 mākslinieku, kuri pārstāv astoņas valstis: Bulgāriju, Kanādu, Krieviju, Ķīnu, Lietuvu, Somiju, Ungāriju un Latviju.
Uzvaras parkā rosās gan no iepriekšējiem festivāliem pazīstamas sejas (galvenokārt tas attiecas uz latviešu un lietuviešu, arī vairākiem krievu tēlniekiem), gan agrāk neredzēti mākslinieki. Pirmo reizi festivālā piedalās, piemēram, kanādiete Patrīcija Leguēna, ķīnietis Veiliangs Vangs, Krievijas pārstāvis no Tjumeņas Aleksandrs Škarednovs un daži citi. Savukārt krievs Andrejs Molokovs un lietuvietis Donāts Mockus, tāpat kā vairums tēlnieku, pieskaitāmi ilggadīgajiem festivāla dalībniekiem.
D.Mockus kopā ar latviešu tēlnieci Inesi Valteri jau labi pastrādājuši, izveidojot tā saucamo «demo sienu», tāpat kā Agnese Rudzīte-Kirillova un Anatolijs Kirillovs (Latvija) – veidojot smilšu bāru.
Tomēr katrs no viņiem piedalās arī konkursā, veidojot savu individuālo skulptūru par tēmu «kino».
Pirmo reizi Baltijā
Pirmo reizi Jelgavas festivālā piedalās arī Aleksandrs Škarednovs no tālās Sibīrijas pilsētas Tjumeņas Krievijā. «Esmu pirmo reizi ne tikai Jelgavā, bet vispār kādā no Baltijas valstīm,» atzīst Aleksandrs.
– Vai sen jau aizraujaties ar smilšu skulptūru veidošanu?
Pirmo reizi pamēģināju 2006. gadā, kad piedalījos festivālā Beļģijā.
– Pirmais mēģinājums, un jau konkursā ārzemēs?
Tas nebija gluži tāds gadījums kā šeit Jelgavā, kur veidoju pats savu, individuālu darbu. Toreiz biju tikai viens no palīgiem – galvenais idejas autors un īstenotājs bija jau pieredzējis skulptors. Tā kā tas bija komandu festivāls, pieaicināja arī mani kā topošo tēlnieku. Tur arī guvu savu pirmo pieredzi šajā nodarbē.
– Pašā Tjumeņā vai tās tuvumā šādi konkursi vai festivāli nenotiek?
Praktiski nē. Kaut kādas skulptūras reizēm tiek atvestas un uzstādītas, bet starptautisku konkursu vai festivālu nav bijis. Bet vispār Krievijā notiek visai daudz smilšu tēlniecības pasākumu, un es tajos arī regulāri cenšos piedalīties.
Tā, braukādams apkārt, uzzināju arī par jūsu festivālu, uzzīmēju un aizsūtīju skici un, tā kā tā veiksmīgi izturēja konkursu, tiku uzaicināts uz Jelgavu.
– Un kas tad bija skicē, un par ko stāstīs jūsu veidotā skulptūra?
Nosaucu to par «Kino maģiju». Lai gan, tāpat kā citi konkursa dalībnieki, skulptūru sāku veidot tikai vakar (saruna ar A.Škarednovu un citiem smilšu tēlniekiem notika otrdien – red.), droši vien jau varat saskatīt haizivs galvu ar visiem skaistajiem un garajiem zobiem. Toties aiz tās mēģināšu attēlot skatienam ne pārāk pievilcīgas tehniskas konstrukcijas. Ideju var raksturot apmēram tā – kino ekrānā redzamais ir vizuāli skaists un interesants, bet, lai šo priekšplāna efektu nodrošinātu, jāpieliek daudz pūļu, un pats filmas tapšanas process nebūt nav tik aizraujošs un jauks, kā varētu šķist skatītājam zālē. Kino – tā ir maģija, mēs redzam tikai skaistāko daļu no konstrukcijas.
– Kā var nojaust, jūsu veidotajam tēlam ir konkrēts prototips.
Nu, kino mīļotāji ar stāžu noteikti atpazīs filmu «Žokļi», bet šoreiz tas pat nav tik svarīgi, caur konkrēto gribu pievērst uzmanību pašam principam.
– Bet filmā «Žokļi» un tās daudzajos atvasinājumos redzamās ainas taču ir drīzāk šaušalīgas, nevis skaistas un jaukas?
Jā, bet toties uzfilmēts (vismaz klasiskajā variantā, ne daudzajos pakaļdarinājumos) ļoti kvalitatīvi. Tā, ka notiekošajam var noticēt, kas ir ļoti svarīgs kritērijs.
– Smilšu skulptūru veidošana, kā jau vairumam šādu un līdzīgu festivālu dalībnieku, droši vien nav jūsu pamata nodarbošanās?
Esmu veidojis gan smilšu skulptūras vasarā, gan ledus un sniega skulptūras ziemā un piedalījies apmēram divdesmit festivālos. Interesanti, lai gan daudzi rīkojas līdzīgi man un piedalās gan smilšu, gan ledus festivālos, šie materiāli ir diezgan atšķirīgi. Smiltis, piemēram, tev nober priekšā veselu kaudzi, un atliek tikai ķerties pie darba. Ledus skulptūrās savukārt daudz ko nākas līmēt un «lipināt» kopā no atsevišķiem gabaliņiem. Katrā ziņā, lai kādas «mežģīnes» censtos izveidot smiltīs, gala rezultāts parasti tik un tā atgādina piramīdu. Bet no ledus iespējams izveidot ļoti smalkas lietas. Toties tīri fiziski ar ledus gabaliem strādāt ir grūtāk, nākas pārcilāt dažādu lielumu klučus un klucīšus, kamēr šeitlāpstiņu rokā un gandrīz kā bērnībā smilšu kastē.
Ir bijuši arī panākumi – pirms diviem gadiem otrā vieta smilšu festivālā Permā, ledus festivālos Krievijā bijušas gan pirmās, gan trešās vietas. Diemžēl šeit, Jelgavā, laikam esmu nedaudz kļūdījies ar apjomu – skatos, ka kolēģu (reizē arī konkurentu – red.) veidojumi izceļas ar nedaudz lielāku izmēru.
Strādāju arī ar akmeni un betonu, galu galā Jekaterinburgas Mākslas akadēmijā, ko beidzu 2009. gadā, mana specialitāte bija akadēmiskā, monumentālā tēlniecība. Un pirms tam pabeidzu akmeņkaļu skolu Ņižņijtagilā, Sverdlovskas apgabalā. Dažreiz gadās piedalīties pieminekļu celtniecībā, bet kā kompanjonam, ne kā galvenajam māksliniekam. Diemžēl pasūtījumu ir mazāk nekā tēlnieku.
– Kāds bija jūsu diplomprojekts, akadēmiju beidzot?
Piemineklis okulistam A.Mislavskim, ļoti ievērojamam Jekaterinburgas ārstam. Diemžēl pagaidām tas līdzekļu trūkuma dēļ palicis tikai projekta līmenī, kādā no pilsētas laukumiem, kā bija iecerēts, tas pagaidām nav redzams. Ceru, ka Jekaterinburga to vēl ieraudzīs.
Hičkoks atkal Jelgavā
Jelgavas Jaunā teātra cienītājiem vēl svaigā atmiņā aizvadītās sezonas iestudējums «Kraukļu ligzda», kas asprātīgi un svaigi piegāja spriedzes kino klasiķa Alfrēda Hičkoka daiļradei. Kas gan kino būtu bez A.Hičkoka, tāpēc nav brīnums, ka šāgada smilšu festivāla tēmai tik atbilstošo varoni redzēsim arī Uzvaras parkā, šoreiz tēlnieces Ineses Valteres, kas Jelgavas smilšu festivālā piedalās otro reizi, izpildījumā.
– Atklāti sakot, par jums palicis iespaids, ka Jelgavā darbojaties ne tikai otro reizi vien.
Droši vien tāpēc, ka pirms diviem gadiem esmu veidojusi koka skulptūru «Brīnumputns» bērnudārzā, divreiz piedalījos ledus festivālā, kopā ar Donātu Mocku esam veidojuši arī bāru, bet pirms gada šeit pat Uzvaras parka smiltīs izpelnījos otro vietu konkursā.
– Izskatās, ka jūsu šobrīd veidotais tēls sāk līdzināties pašam Alfrēdam Hičkokam. Tikko redzēju «Žokļus», tagad Hičkoks – kāpēc konkursantiem šogad tāda savāda izvēle?
Nu, Hičkoks jau ir no pavisam cita plauktiņa nekā «Žokļi», mans varonis taču ir īsts intelektuālis, kurš pēta zemapziņas strāvojumus, iekšējās briesmas, tā varētu teikt.
– Krievijas kolēģis teica, ka smiltīs strādāt esot vieglāk nekā ar ledu.
Smiltiņās tik sēdi un rušinies. Protams, apjomu nākas rēķināt, veidojot gan smilšu, gan ledus skulptūras, bet, strādājot ar ledu, visas formas un konstrukcijas arī pašam jācilā, kas fiziski nav nemaz tik viegli.
– Tomēr abi materiāli nav pārāk ilglaicīgi, ne tā kā, piemēram, granīts.
Granīts paliek granīts, bet smiltis mūsu klimatiskajos apstākļos tomēr ir krietni izturīgākas par ledu, ja vien neuznāk briesmīgs negaiss ar ūdens plūdiem. Tikko atgriezos no Vācijas, kur ir milzīgs angārs – saldētava, un ledus skulptūras var izstādīt visu gadu.
– Vācijas brauciens arī bija saistīts ar kādu konkursu?
Nē, tas bija pasūtījuma darbs. Negribas jau, lai noskauž, bet nupat sāk uzrasties pasūtījumi – Bauskā, piemēram, sadarbībā ar SIA «Uzvara» radās kompozīcija «Lāči», tagad turpat top vēl viens darbs no metāla. Ar metālu strādāt man patīk, lai gan neuzskatu sevi par «īstu metālisti». Vispār labprāt pamainu materiālus, lai «neiesūbētu».
Savukārt smiltis ir pateicīgs materiāls, lai uztrenētu apjoma izjūtuneiesi taču darbnīcā stiept akmeņus vai putuplasta gabalus, lai noķertu īstās proporcijas un patrenētos liela apjoma darbiem.
Būs arī šamota kvēlskulptūras
Tāpat kā pagājušajā gadā, tikai pēc nedaudz citas, lielāku efektu sološas, tehnoloģijas festivālam sadarbībā ar Jelgavas Mākslinieku biedrību un SIA «Keramika LV» izveidotas arī kvēlojošas keramikas skulptūras. Šie darbi tiek veidoti no šamota – īpaši ugunsizturīga materiāla. Īstais skats gan būšot redzams tikai sestdienas vakarā pulksten 23, kad paredzēta kvēlskulptūru atklāšana skatītājiem. Kā lai neatceras, ka pagājušajā gadā savu šamota ugunsskulptūru Jelgavā veidoja arī izcilais latviešu keramiķis Pēteris Martinsons. Tas izrādījās viens no viņa mūža pēdējiem darbiem – 2013. gada augustā mākslinieks aizgāja no šīs pasaules keramikas darbnīcām.
Šogad skulptūras veidojuši mūsu keramiķi Mārīte un Aleksandrs Djačenko, jaunā māksliniece Katrīna Vīnerte, kā arī viešņa no Lietuvas Vitālija Kurtinaitiene.
Smilšu skulptūru tapšanas procesam iespējams sekot festivāla mājas lapā www.festivali.jelgava.lv tiešraidē, bet vēl šodien un rīt (no pulksten 11 līdz 19) – klātienē Uzvaras parkā (ieejas maksa divi eiro; bērniem no septiņu gadu vecuma, studentiem un pensionāriem viens eiro).
Oficiālā festivāla atklāšana un apbalvošanas ceremonija – 12. jūlijā pulksten 18.30.
Jau gatavo skulptūru apskate kopā ar kultūras programmu – sestdien un svētdien no pulksten 10 rītā līdz nakts balles beigām. Ieejas maksa līdz pulksten 19 tāpat kā iepriekšējās dienās, bet uz vakara programmu (pēc pulksten 19) attiecīgi četri un divi eiro. ◆
