Sestdien un svētdien Pasta salā norisināsies Jelgavas XI Starptautiskais smilšu skulptūru festivāl.
Katram no iepriekšējiem festivāliem bijusi sava tēma – pagājušajā gadā tā bija Āfrika, bet šogad – “Teātris”. “Skulptoru uzdevums šajā festivālā tika formulēts kā teātra motīva apspēlēšana, ļaujot skatītājam atmodināt iztēli un aizdomāties par teātra nozīmi dzīvē un ikdienā,” atgādina Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” sabiedrisko attiecību speciāliste Diāna Mamedova. “Teātris ir viens no vecākajiem mākslas veidiem, kas aizsācies Senajā Grieķijā un pēc tam arī Senajā Romā. Bet teātris nenorisinās tikai uz skatuves – to redzam, dzirdam un jūtam sev visapkārt arī šodien. Lelles, maskas, cirks un lomas ir daļa no politiskā, sadzīves un mākslinieciskā teātra.”
“Ziņas” Pasta salā (šogad ir trešais gads, kopš festivāls pārcēlies uz turieni no Uzvaras parka) viesojās skulptūru būvēšanas pirmās dienas pievakarē, un pārsteigums bija tas, ko smilšu tēlnieki jau paguvuši sastrādāt – daudzām skulptūrām bija saskatāma sākotnējo aprišu tālākā virzība.
Teātra tēma iezīmējas jau pie ieejas skulptūru laukumā, kur sastapām tā saucamās foto skulptūras veidotājus Inesi Valteri un Donātu Mockus. (Foto skulptūra nepiedalās konkursā, bet paredzēta kā objekts, pie kura festivāla apmeklētāji var nofotografēties, un tā kalpo kā īpašs pasākuma akcents.)
“Agrāk piedalījos arī konkursos, bet nu domāju, ka jādod vaļa jaunajiem, mēs jau jūtamies kā tādas festivālu mēbeles,” stāsta Inese. “Tā kā šis ir pirmais objekts, ko ieraudzīs šāgada festivāla apmeklētāji, arī mums nācās domāt teātra virzienā. Veidosim vārtus kā amfiteātri, attēlojot pašus teātra pirmsākumus. Lai cilvēki varētu gan justies kā ienācēji smilšu teātrī, gan uz brīdi piestāt un sajusties kā antīkā teātra skatītāji.”
Šogad arī konkursā dominē pieredzējuši smilšu un ledus skulptūru darinātāji, kas Jelgavā ieradušies ne pirmo reizi. Par tēmu “Teātris” nolēmuši izteikties 17 dalībnieku no Bulgārijas, Francijas, Lietuvas, Portugāles (pagājušā gada festivāla uzvarētājs Pedro Mira) un Latvijas, bet visplašāk – ar deviņiem smilšu tēlniekiem – pārstāvēta mūsu austrumu kaimiņvalsts Krievija, kas gan nav nekāds īpašas labvēlības žests, jo dalībnieki tiek uzaicināti, vērtējot iepriekš iesūtītās skices.
Viņu vidū arī Aleksandrs Skarednovs, kurš 2014. gadā darbojās Uzvaras parkā, bet Pasta salā smilšu skulptūru veidoja 2015. gadā.
– Iepriekšējās viesošanās reizes jums bijušas itin veiksmīgas.
Jā, 2014. gadā saņēmu žūrijas speciālbalvu, bet pirms diviem gadiem mana skulptūra “Sastinguši pagātnē” tika novērtēta ar otro vietu. Pagājušajā vasarā neizdevās atbraukt, tāpēc esmu priecīgs atkal atrasties šeit. Vispār Jelgavā esmu jau ceturto reizi, jo esmu piedalījies arī vienā ledus skulptūru festivālā, kur izcīnīju godalgotu vietu individuālo skulptūru kategorijā.
– Krievija ir liela, no kurienes tieši esat atbraucis?
Diezgan tālu no šejienes, vēl aiz Urāliem, no Tjumeņas Rietumsibīrijā.
– Šodien (saruna notika 5. jūnijā – red.) ir diezgan auksts, un vai netraucē stiprais vējš?
Esmu labi sagatavojies apģērba ziņā. Tas, ka iepriekšējā naktī stipri lija, ir pat labi, jo smiltis ir mitras un vējš tās nepūš prom, kā tas būtu vējainā un sausā laikā.
– Kā atspoguļosiet šī festivāla tēmu?
Manas skulptūras nosaukums ir “Aktrise”, vairāk gan tāda kā ielu aktrise (oriģinālvalodā tās nosaukums būtu “Ļitsedeyka” – red.). Galvenās aprises jau ir redzamas, bet darba vēl daudz, parasti tie sīkumi prasa visvairāk pūļu.
– Esat piedalījies arī citos festivālos?
Svaigākais bija smilšu skulptūru festivāls Turcijā šogad, bet pagājušā gada rudenī – ledus festivāls Beļģijā. Parasti sanāk vidēji trīs festivāli gadā, bet ne vairāk. Galu galā tas ir tikai vaļasprieks, jo pamatprofesija man ir monumentālā tēlniecība – pieminekļi un tamlīdzīgi objekti.
– Vai jums kā monumentālās tēlniecības pārstāvim nav žēl, ka smilšu un it sevišķi ledus skulptūrām nav garš mūžs?
Nē, daudzveidība ir vajadzīga. Turklāt tā ir patīkama pārmaiņa – pēc darbnīcas pastrādāt svaigā gaisā. Un šeit tam ir vislabākie apstākļi, abās pusēs tek upes, ko šķērso skaisti tilti. Man Jelgava patīk, citādi jau nebrauktu. Neliela patīkama pilsēta.
Par vietām un godalgām īpaši nedomāju, gribas pierādīt sev un skatītājiem, uz ko esmu spējīgs šajā nozarē un vispār tēlniecībā.
No pašiem Urāliem, konkrēti Permas, atbraukusi Marina Jerkoviča, kas arī Jelgavā jau redzēta.
– Kura dalības reize jums tā būs kādā no Jelgavas festivāliem?
Esmu piedalījusies gan ledus, gan smilšu skulptūru festivālos. Smilšu festivāls man jūsu pilsētā ir otrais. Biju arī pagājušajā gadā. Uzskatu, ka jau tikt uzaicinātai uz šo festivālu ir panākums. Savukārt attiecībā uz ledus skulptūrām varu palepoties, ka vienā no festivāliem komandu kategorijā izcīnījām otro vietu.
– Šo smilšu festivālu vēsā un vējainā laika dēļ, vismaz skulptūru gatavošanas pirmajā dienā, savā ziņā arī var salīdzināt ar ledus festivālu.
Ko jūs! Jūtos ļoti komfortabli, Permā laika apstākļi dažkārt mēdz būt krietni skarbāki. Par tādiem niekiem kā vējiņš un lietus mākoņi nav vērts uztraukties.
– Kas jums top?
Tas būs tāds noguris leļļinieks, kurš piekusis, vadot savas lelles.
– Droši vien esat piedalījusies arī citos festivālos, ne tikai Jelgavā?
Nācies pabūt diezgan daudzos, tomēr mana īstā profesija ir keramiķe. Smilšu (tāpat kā ledus) skulptūras arī negribētu saukt par vaļasprieku, bet par aizraušanos ar materiālu. Katram no tiem ir sava plastika, arī mālam, ko pazīstu kā keramiķe.
Un nav arī žēl, ka smilšu un ledus veidojumiem nav ilgs mūžs. Katram materiālam atvēlēts savs laiks, un ar to jārēķinās. Lapas kokiem rudenī taču arī nobirst, bet tādēļ jau koks neiet bojā. Tāpat ir ar ledu – tas izkūst, bet nākamajā gadā parādās jau citā veidolā.
Rūdīta festivālu dalībniece ir Agnese Rudzīte-Kirillova, turklāt gūti arī panākumi, ja atceramies kaut vai pirms diviem gadiem izcīnīto galveno balvu.
– Kā jūs atspoguļosiet teātra tēmu?
Mana skulptūra būs par pantomīmas teātri. Droši vien tāpēc, ka tā ir tuvāka tieši skulptūrai, jo tajā ir vairāk formas un mazāk vārdu. Pantomīmā visu izsaka ķermeņa valoda.
Brīžiem jau šķiet, ka būtu laiks festivāliem mest mieru, bet vienmēr tā sanāk, ka atkal gribas “paspēlēties smiltiņās”. Gribas arī satikt kolēģus. Jelgavas festivāls jau ir vienīgais Latvijā.
– Vai tiešām? Esmu lasījis un dzirdējis, piemēram, par Pāvilostu.
Ir gan tas, gan vēl citi, bet tajos ir tikai dažas skulptūras, tāda mēroga pasākums kā šeit nekur citur mūsu valstī netiek organizēts.
Viens no vispieredzējušākajiem festivālu dalībniekiem, turklāt daudzās pasaules malās, ir tēlnieks Kārlis Īle. Un ne tikai festivālu, Kārlis ir veidojis ledus, sniega, granīta, bronzas, metāla, koka un uguns skulptūras un labi pazīstams arī jelgavniekiem. Kaut vai kā ne pārāk viennozīmīgi vērtētā Norai Bumbierei veltītā piemiņas objekta autors, kā arī ilggadējs Jelgavas smilšu un ledus festivālu dalībnieks.
– Kas top šoreiz?
Kaut ko jau lipinu. Tā būs “Vientuļā lelle”. Leļļu teātris arī ir teātris. Manas pirmās bērnības teatrālās atmiņas saistītas tieši ar leļļu teātri. Kad vēl mācījos Rozentāla skolā, notika leļļu teātru festivāls, tur es biju arī bērnu žūrijā, tā ka man ar leļļu teātri faktiski ir lielāka saistība nekā ar “cilvēku teātri”.
Šis nav mans pirmais darbs par marionešu tēmu, kas ir viens no leļļu teātra veidiem. Nesen Vācijā taisīju skulptūru par tēmu “Marionete”. Te es it kā turpinu šo pašu tēmu, bet skatos pilnīgi citā griezumā. Ir tas klasiskais variants, kas tiek diezgan bieži apspēlēts: mēs esam vien marionetes, mūs kāds kustina un vada, visi par to sūdzas, bet, piemēram, vēlēt neiet.
Tad es sapratu, ka šim stāstam ir arī otra puse – kas notiek tad, ja tevi neviens nevada un ar tevi nespēlējas. Nav jau tā, ka kaut ko var darīt neatkarīgi no citiem un nekas to nevarētu ietekmēt. Katrs ir iesaistīts dažādos savstarpējos pavedienos. Savstarpējā saistīšu raustīšana ir normāla dzīves sastāvdaļa. Ja neviens ar tevi nespēlējas, tas faktiski ir skumjākais, kas var notikt. Tādēļ arī šis stāsts par vientuļo lelli, kura pamesta viena pati.
– Uz kādiem panākumiem konkursā cer “Vientuļā lelle”? Līdz šim jūsu darbi nekad nav palikuši bez uzmanības.
Ir gājis dažādi. Es īpaši neorientējos uz panākumiem, bet ceru, ka man izdosies realizēt to, ko esmu iecerējis. Uztaisīt darbu, par kuru pašam ir gandarījums, un, ja vēl kāds to pozitīvi novērtē, – tad ir labi. Arī šādām medaļām ir otra puse, proti, es jau esmu tikpat kā jelgavnieku pulkā ieskaitīts, bijušas pat politiskas peripetijas. Līdz ar to paredzu – ja man iedos galveno balvu, teiks, ka esmu to dabūjis pa blatu, ja nekā nebūs, tad atkal teiks: ko tad tu, visā pasaulē vari, bet te nekā. Līdz ar to vislabāk būtu dabūt kādu otro vai trešo vietu. Man politika nepatīk arī šādos pasākumos, vienkārši cenšos darīt savu darbu un vienlaikus ceru, ka kolēģiem izdosies labas skulptūras.
Vislielākais gandarījums ir tad, ja ir spēcīga konkurence, tad kopīgā latiņa tiek pacelta augstāk un interesanti strādāt gan pašam, gan citiem.
