Vēlēšanas pagājušas, dzīve var ieiet atpakaļ ierastajās sliedēs. Varbūt kāds svētdienas rītu sagaidīja kā smagās paģirās? Cerēts taču bija tik daudz!
Vēlēšanas pagājušas, dzīve var ieiet atpakaļ ierastajās sliedēs. Varbūt kāds svētdienas rītu sagaidīja kā smagās paģirās? Cerēts taču bija tik daudz! Iztērēts ne mazums līdzekļu, bet rezultāts ļoti atpaliek no cerētā. Pirms Jelgavas pašvaldības vēlēšanām pārējo valsti pārsteidzām ar visai savdabīgu pirmsvēlēšanu aģitācijas kampaņu Tautas partijas izpildījumā. Lai arī paši šīs kampaņas organizatori teic, ka tā bijusi viņu negaidīti pamodusies sirdsapziņa, sacītajam var noticēt tikai pilnīgi naivs cilvēks. Tā ka atliek vien gaidīt un cerēt, ka tikpat operatīvi kā sākusies tiesvedība finanšu policijas ierosinātajā krimināllietā tikpat operatīvi beigsies ar attaisnojošu vai sodāmu lēmumu. Citādi tas jau būtu farss.
Minētā sakarā ir kāda lieta, kas parādīja šādas priekšvēlēšanu aģitācijas metodes nepieļaujamību. Jau tā uz zemās vēlētāju aktivitātes fona visā Latvijā Jelgava izcēlās ar viszemāko. Vidēji valstī tā bija 52,85 procenti, bet jelgavniekiem – 44,36 procenti no vēlētāju kopskaita.
Jau vēlēšanu dienas naktī, kad “Ziņas” aptaujāja Jelgavas politiķus un visi kā viens (protams, atskaitot pašus atmaskotājus) piekrita tam, ka mūsu vēlētāju aktivitāti vistiešākā veidā ietekmēja jau minētās aktivitātes. Šai domai jau vakar piekrita arī visi vadošie mūsu valsts politologi un sociologi. Sociologs Arnis Kaktiņš saka tieši: “Skandāls ap Jelgavas Siltumtīklu uzņēmumu un Rāviņu varēja samazināt vēlētāju aktivitāti. Cilvēki bija apjukuši, tāpēc daļa vienkārši negāja balsot.” Domājams, šādu vēlētāju reakciju nebija paredzējuši arī paši savdabīgās priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas autori un izpildītāji. Likās, tas taču būs tik vienkārši kā divreiz divi – jebkurš solījums samazināt apkures cenu, ieviest tur kārtību un sabāzt “ķurķī” visus blēžus, atradīs dzirdīgas ausis jebkurā Latvijas nostūrī. Doma likās tik ģeniāli vienkārša, ka atlika to vien īstenot. Tikai šajā gadījumā režisors ar melnās krāsas daudzumu pārrēķinājās un, būsim atklāti, valdības administratīvo iespēju izmantošanu pārspīlēja. “Uzbrauciens” Jelgavas mēram Andrim Rāviņam bija tik klajš, ka tā vietā, lai iemantotu lielu neslavu, viņš ieguva netaisni “abižotā” tēlu. Savējie galu galā jāaizstāv pret Rīgas kungu savītajām intrigām.
Protams, ilgā “melnā PR” kampaņa bez sekām nepalika, un, lai arī “zaļajiem zemniekiem” mūsu pilsētā ir stabils atbalsts, šādi viņi zaudēja kādas divas deputātu vietas. Principā ZZS, veidojot koalīciju ar “Jauno laiku”, SDS un Zemgales partiju, Latvijas Pirmo partiju, “Latvijas ceļu” un TB/LNNK “aiz borta” var atstāt pašus skandāla izraisītājus. Zaudētāji ir arī tā sauktais “kreisais spārns”. LSDSP zaudējusi teju vai visas pozīcijas, kas 2001. gadā viņiem ļāva pat pretendēt uz mēra amatu. Palicis vairs viens deputāts (jāteic, ka viens no zinošākajiem saimnieciskos jautājumos) – LLU direktors Andrejs Garančs. Par divām “bitēm” pašlaik grūti ko teikt. Vien to, ka Maksims Galkins uz vēlētājiem izspēlēja sava vārda un uzvārda identiskumu ar Allas Pugačovas paziņas vārdu. Tajā pašā laikā Buhvalova kungs pazīstams kā Saeimas deputāta (arī jelgavnieka) palīgs. Jāšaubās, vai Tautas partijas divi pārstāvji Arnis Razminovičs un Valdis Sutens jutīsies laimīgi šādā kompānijā.
Atgriežoties pie situācijas, kāda bija sestdien Jelgavā, kad vēlēšanu iecirkņos nevaldīja rosība, mūsu polittehnologiem būtu jāņem vērā iegūtās mācības: maisot lielu darvas grāpi, netīšām var tajā iegāzties arī pats.
