LLU Ekonomikas fakultāte šodien svinīgi atzīmē savas pastāvēšanas 30 gadu jubileju.
LLU Ekonomikas fakultāte šodien svinīgi atzīmē savas pastāvēšanas 30 gadu jubileju.
28 gadus ar fakultāti kopā ir uzņēmējdarbības katedras vadītāja, ekonomikas zinātņu doktore asociētā profesore Līga Mihejeva, bet nu jau astoto gadu – arī viņas meita, ekonomikas maģistre un katedras asistente Ilze Upīte.
Profesores vecāki gan bijuši visu mūžu ar zemi saistīti agronomi, un Līgai jaunībā ne prātā nav nācis, ka stāvēs auditorijas priekšā un lasīs studentiem lekcijas par uzņēmējdarbību.
Kad nervozē, slauki tāfeli
Arī tagadējā ekonomikas doktore pēc tradīcijas beigusi agronomijas fakultāti. Darbu tolaik absolvents neizvēlējās, vien parakstīja papīrus par norīkojumu, un tas bijis uz kolhozu par sēklkopības agronomi. Pēc tam pārgājusi uz Lopkopības un veterinārijas zinātniski pētniecisko institūtu Siguldā, sākusi strādāt par galveno ekonomisti eksperimentālo saimniecību nodaļā.
No mūsu kursa daudzas meitenes vēlāk aizgāja uz ekonomiku, arī mans diplomdarbs fakultātē bija ekonomiska rakstura, atceras profesore.
Iestājusies institūta aspirantūrā, bet eksāmenus nācies kārtot Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē. Un docente Žukova bijusi tā, kas Līgu noskatījusi un pierunājusi nākt uz fakultāti.
Atceros, pirmajās lekcijās man bija stīvas kājas un auksts vēders. Nekas, saka docente Žukova. Vajagot tikai turēties pie galda malas un runāt. Bet, ja paliek pavisam bail, tad paslaucīt tāfeli. Ieeju neklātnieku auditorijā, bet tur kungi un dāmas par mani krietni vecāki. Ieraugu tāfele patiesi netīra!
Vēl tagad, pēc 28 lekcijās aizvadītiem gadiem, profesore studentu priekšā stājoties ar satraukumu.
Pasniedzējs taču ir kā aktieris. Vienalga kādā garastāvoklī, ir jāaizmirst viss personīgais, jābūt gaišai, smaidīgai, jāreaģē uz auditoriju, Līga Mihejeva savā profesijā saskata atbildīgu lomu.
Ilze savukārt joprojām jūtoties kā uz laipas starp studentiem un pasniedzējiem, un, lai varētu godam turēties doktorandes pozīcijās, robežu cenšoties vilkt ar nopietnu uzvedību.
Bērnībā un skolas gados vērojot, cik mamma savā darbā noslogota un aizņemta, Ilze ne brīdi neesot iedomājusies, ka varētu būt pasniedzēja, bet te nu viņa ir pirmā gada doktorande Ekonomikas fakultātē.
Mācies, mācies, jo izglītība būs tā, kas tev palīdzēs izdzīvot arī grūtībās, profesore allaž mudinājusi savas meitas. Vecākajai, Dacei, gan absolūti nav interesējusi ekonomika. Viņa apguvusi kosmetoloģes profesiju, sagādājusi zinātņu doktorei divus mazbērnus un, tos audzinādama, paspēj arī braukāt no Siguldas uz Rīgu pie vokālā pedagoga. Toties Ilzei gluži pretēja daba, un viņa ar tādu pašu aizrautību var urbties grāmatvedībā. Skolā bijusi teicamniece, bakalaura darbs izpelnījies atzinību republikas konkursā, maģistratūrā studējusi ar konkursā nopelnītu SWH stipendiju un arī maģistra darbu apbalvojis SWH. Jau studiju laikā Ilze sākusi strādāt Lauksaimniecības konsultāciju centrā Ozolniekos, kur grāmatvedības un nodokļu konsultantes pusslodze viņai ir vēl joprojām.
Varbūt arī kāds domā, ka es Ilzes vietā ko daru, profesores šaubas liecina, ka darbam ar meitu vienā katedrā var būt arī kāda ēnas puse. Saku Ilzei: lai arī domā, galvenais, ka tev pašai sirdsapziņa tīra.
Studentes gados Ilzei mammas klātbūtne sagādājusi arī problēmas un papildu atbildību: «Bija jāmācās, nedrīkstēju slinkot vai ko nezināt.» Toties tagad, strādājot vienā katedrā, doktorande labprāt par pirmo padomdevēju izvēlas mammu.
Tagad studēt ir interesantāk nekā manā laikā, atzīst Līga Mihejeva. Dzīve piedāvā interesantus tematus zinātniskajiem darbiem. Ir iespējas braukt uz ārzemēm stažēties, strādāt. Mūsu studenti tagad brauc pa visu pasauli, profesores vārdos ir prieks, bet ne skaudība.
Arī viņai pašai starptautiskais TEMPUS projekts, kur iesaistījās LLU Ekonomikas fakultāte, deva iespēju jau 1992. gadā stažēties Lielbritānijā, vēlāk pa pusgadam Dānijā un Īrijā.
Protams, mācību programmas un studiju plāni tagad ir citi un uzņēmējdarbība nav tas pats, kas kādreizējā lauksaimniecības uzņēmējdarbība un plānošana, profesore atceras gadus, kad studentiem mācīja, kas ir valsts plāns un kā tas jāpilda. Uzņēmējdarbību cilvēks veic pēc savas iniciatīvas, uz savu risku un atbildību un par saviem līdzekļiem. Un mūsu katedra ir tā, kas, dodot zināšanas, palīdz atraisīt uzņēmēja spējas un talantus.
Papildinājusi kursos savas angļu valodas zināšanas, profesore tagad rokas dažādās mācību grāmatās, bet braucienus uz ārzemēm uzskata par salīdzināšanai vērtīgiem lai neatpaliktu.
Ilze ir bijusi Holandē un pāris reižu Dānijā. Secinājusi, ka arī tur labklājība cilvēkiem nāk ar smagu darbu, bet zināšanas mūsu studenti gūst ne sliktākas.
Mūsu fakultāte taču ir starptautiski akreditēta, tas nozīmē, ka mācību programmas atbilst ES un pasaules standartiem, bet diplomi derīgi darbam un tālākstudijām jebkurā valstī, abas pasniedzējas par savu fakultāti ir lepnas.
Uz jautājumu par studentiem, ar kuriem profesore un fakultāte var lepoties, Līga Mihejeva, mazliet padomājusi, sauc Izglītības un zinātnes departamenta direktoru Pēteri Lībieti, Piensaimnieku asociācijas prezidentu Aigaru Kalvīti, doktorandi Ilonu Osīti, kas tagad strādā Zemkopības ministrijā, katedras pasniedzēju Ainu Dobeli, ekonomikas katedras vadītāju Veroniku Bruģinu. Esot noteikti vēl daudzi citi, kas tagad ieņem nozīmīgus amatus. Taču pats lielākais prieks darbā ar studentiem profesorei esot vērot, kā jaunietis, kas «tinas un pinas kā neglītais pīlēns no viena kursa uz otru un nevar saprast, kāpēc viņš te iestājies, pēkšņi pēdējos kursos atplaukst un izpeld kā balts gulbis.»
