Optimisms, ar kuru Jauno gadu sagaidījusi liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kā arī augstākās valsts amatpersonas, protams, ir slavējama lieta, taču par ļoti loģisku rezultātu šādām cerībām var kļūt kārtējā atduršanās ilūziju nepiepildāmībā.
Optimisms, ar kuru Jauno gadu sagaidījusi liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kā arī augstākās valsts amatpersonas, protams, ir slavējama lieta, taču par ļoti loģisku rezultātu šādām cerībām var kļūt kārtējā atduršanās ilūziju nepiepildāmībā. Un šāgada panākumus laikam negarantēs tikai sakritība, ka 2002. gads ir vienādi lasāms no abām pusēm. Ne Rīgā, ne Jelgavā, ne Vānē. Šogad, kā izskatās, daudziem Latvijā būs sūri un grūti jāstrādā – lai šī valsts saņemtu uzaicinājumu gan pievienoties NATO aliansei, gan Eiropas Savienībai. Neapšaubāmi, 2002. gads būs Saeimas vēlēšanu apzīmogots, par ko varēja uzskatāmi pārliecināties vēl aizvadītā gada nogalē. Parlamenta vēlēšanas, domājams, šogad būs aktuālas arī Jelgavā, kur Domes pozīcijas vairākumu veidojošajai Centra partijai Latvijas Zemnieku savienībai iekļūšana nākamajā Saeimā ir dzīvības un nāves jautājums.
Šķiet, par gaidāmajām Saeimas vēlēšanas nozīmīgākas ir bijušas vienīgi kādreizējās Latvijas PSR Augstākas Padomes vēlēšanas, kurās ievēlēto deputātu vairākums proklamēja Latvijas neatkarību. Nu ir pienākusi kārtējā reize to nosargāt atkal, lai arī nelabvēļu līdzekļi tagad ir citādi – varas sagrābšana parlamentārā ceļā, nevis ar tankiem un «omonu». Par laimi, Rīgas un arī Jūrmalas Domes ar savām no sponsoriem atkarīgajām pozīcijām vedina domāt par to, ka aizvadītā gada pašvaldību vēlēšanu pamurgainais scenārijs neatkārtosies Saeimas vēlēšanās rudenī. Nākot kreisajiem pie varas, Latvija atkal nonāktu Krievijas ekonomiskās ietekmes zonā, un politiskajai neatkarībai nav tik ļoti daudz jēgas, ja valstī nepastāv reāla ekonomiskā neatkarība. Toties Latvijas atrašanās Ziemeļatlantijas aliansē ļautu ar politiskiem līdzekļiem garantēt arīdzan ekonomisko neatkarību. Un te nu kārtējo reizi vajadzētu atkārtot daudz citēto retorisko jautājumu: ««Nafig» mums NATO?» Šķiet, to pašu varētu ar pilnām tiesībām pajautāt par Krievijas ekonomisko ietekmi, un tas būtu ne mazāk aktuāli.
Par darāmajiem darbiem Jelgavā laikam vairs nav jāatgādina, lai arī pieredze liecina, ka šo darbu pārzināšana vēl nenozīmē darīšanu. Un bez Siltumtīklu sanācijas, ar ko līdz šim nav veicies, pēc akcentiem prasās arīdzan visiem tikpat labi zināmā uzņēmējdarbības vides uzlabošana, kas būtu veids pilsētas budžeta ieņēmumu palielināšanai. To pašu var teikt arī par investoru piesaisti un vietējo uzņēmēju lobēšanu, radot nevienlīdzīgus konkurences apstākļus. Pret tirgu cīnīties ir bezjēdzīgi, un par šādu pilnīgi nevajadzīgu «donkihotismu» parasti samaksā patērētāji. Ar šādām aktivitātēm Eiropā nebūs ko darīt.
Atgriežoties pie pagājušā gada nogalē iztirzātā Domes amatpersonu atalgojuma paaugstinājuma jautājuma – Domes pozīcijai ir jāapzinās, ka, ņemot vērā pilsētas lielos parādus un budžeta nabadzību, tā ir uzņēmusies jau cita līmeņa atbildību. Ja pēc algu paaugstinājuma līdz Saeimas vēlēšanām nebūs adekvāta «seguma» ar rezultatīviem darbiem, A.Rāviņa vadītās pozīcijas pārstāvji savu politisko karjeru var uzskatīt par beigušos.
Kas attiecas uz ievadā minēto optimismu, bez tā, protams, nekas nenotiek, taču pašlaik par vienu no Latvijas aktuālākajām problēmām sāk izvērsties adekvāta pašnovērtējuma trūkums, kas var novest vai nu pie valsts tautsaimniecības potenciāla neizmantošanas, vai arī pie smagas sabiedrības vilšanās, kas tiks izpausta kārtējos protesta balojumos un varas haosā pēc tam. Atklāti un reāli novērtēt savus spēkus un iespējas nav viegli. Ne valstij, ne pašvaldībām, nedz arī katram cilvēkam atsevišķi. Taču gadījumos, kad tas izdodas, parasti var runāt par panākumiem.
Pašlaik Latvijā ir misticisma uzplūdi un 51 reģistrēta politiskā partija. Par to, ka pēdējās zina pirmo apstākli, varat nešaubīties. Kā Jaungada apsveikumā tautai atzina premjers Andris Bērziņš, katrs grib uzjāt stikla kalnā. Un nevajag pūst stindzinošu miglu acīs, ka to drīzumā varēs izdarīt visi. Kāds to izdarīs godīgi, cits, lietojot neatļautus paņēmienus. Un, ja nav attiecīgu pakavu, tad labāk solījumus par jājienu stikla kalnā uztvert vēsu prātu. Tiem, kas būs mazliet pakāpušies, bet tā arī paliks Saulcerītes neredzējuši (par modināšanu nemaz nerunājot), var gadīties kritiens, kas nebūs vērts īsā kāpuma prieku. Pakavi jākaļ vasarā.
