Pilsoņu lojalitāte un uzticība kādai valdībai vai valstij lielā mērā ir atkarīga no viņu materiālā stāvokļa.
Pilsoņu lojalitāte un uzticība kādai valdībai vai valstij lielā mērā ir atkarīga no viņu materiālā stāvokļa. Tas tiešā veidā ietekmē arī demogrāfisko situāciju valstī. Šim procesam ir arī otra puse – no strādājošo skaita ir atkarīgs valsts budžetā veikto iemaksu daudzums. Jo vairāk strādājošo, jo vairāk naudas valsts kasē. Tomēr arī šajā gadījumā ir jāņem vērā vairāki apstākļi – bezdarba līmenis un pensiju saņēmēju daudzums valstī. Lai arī cik efektīvi tiktu organizēta nodokļu iekasēšana, lai arī cik uzcītīgi tiktu maksāts sociālais nodoklis, valstij būs grūti paaugstināt sociālos maksājumus, ja tajā būs daudz pensijas saņēmēju un bezdarbnieku.
Latvija, tāpat kā lielākā daļa Eiropas, ir samērā «veca» valsts, un nodokļu maksātājiem liek krietni vien pasvīst lielais pensiju saņēmēju skaits. Attiecībā uz bezdarba līmeni Latvijai patlaban maz ko var pārmest, Spānijā tas ir pusotru reizi lielāks. Protams, ja Andra Šķēles valdības darba laikā tas samazinātos līdz viņa kādreiz deklarētajiem 8%, tā būtu vislabākā reklāma koalīcijas partijām un zināma garantija vēlētāju atbalstam. Tas būtu lielākais šīs valdības panākums.
Bet pagaidām Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) ir spiesta aizņemties līdzekļus no pamatbudžeta. Tikai pērn VSAA aizņēmās 37,3 miljonus latu, par kuriem, protams, būs jāmaksā kredītprocenti. Aģentūras vadība lēš, ka parādu varētu samaksāt ne ātrāk kā 10 līdz 15 gadu laikā. Uz to ļauj cerēt Finansu ministrijas prognoze, saskaņā ar kuru strādājošo skaits šogad vidēji paaugstināsies par 6,6%. Ir mainīta arī pensiju indeksācijas kārtība – turpmāk tās tiks indeksētas reizi gadā. Tomēr situāciju nevar vērtēt kā bezcerīgu, jo, piemēram, Lietuvā pensijas un pabalsti reizēm tiek izmaksāti ar kavēšanos.
Der arī piebilst, ka sociālās apdrošināšanas statistikas dati jāvērtē kritiski. VSAA var operēt tikai ar uzrādītajiem ienākumiem. Nevajag aizmirst arī «aplokšņu» problēmu, kas, šķiet, nav gājusi mazumā. Kā iespējamo izeju no šīs situācijas varētu minēt minimālās algas paaugstināšanu valstī, kas liktu slēpt mazāku algas daļu aploksnēs, un nenoliedzami labāk pildītos sociālā budžeta iemaksas. Otra lieta, par kuru būtu jārūpējas šai valdībai, ir vairāk ideoloģiska – Latvijā steidzīgi jāpaaugstina biznesa vides ētika. Daudzi strādājošie to pamazām sāk saprast, un aizvien biežāk kļūst pieprasītas tieši tās darba vietas, kurās par strādājošo tiek maksāti visi nodokļi, lai arī «uz rokas» dažreiz iznāk mazliet pieticīgāka summa. Arī starp uzņēmējiem ir tādi, kas lepojas ar pilnā apmērā samaksātiem nodokļiem.
Problēmas risināšanā varētu iesaistīties gan valsts, bargāk vēršoties pret uzņēmumiem, kur tiek praktizēts daļu (un parasti – lielāko) maksāt aploksnēs, gan arī paši strādājošie varētu būt uzstājīgāki sarunās ar darba devējiem. Skaidrs, ka 9,1% augstais bezdarba līmenis Latvijā ir lielākais darba devēju arguments, jo daudziem strādājošajiem, īpaši ārpus Rīgas, nav lielas darba izvēles iespējas. Neinformētība, šaurā specializācija, izglītības trūkums ir galvenie cēloņi, kādēļ cilvēki bieži neuzskata par vajadzīgu iestāties par savu tiesību ievērošanu. Lielai daļai darba devēju šāda inerta vide, protams, ir pa prātam. Bet sociālās iemaksas līdz ar to nepaaugstinās. Tāpēc arī vidējais pensiju apjoms ir tik niecīgs, valdībai rodas grūtības pensiju indeksācijas laikā un jāķeras pat pie tik kardināliem līdzekļiem kā ierobežota pensiju saņemšana strādājošajiem pensionāriem. Skaidrs, ka tā nav labākā izeja un šādus ierobežojumus varēs piemērot tikai īslaicīgi, taču ir jāsaprot, ka valdība šādu soli spēra «ne aiz labas dzīves».
Tādējādi lepoties mums pagaidām nav ar ko. Pagājušā gada decembrī valstī bija 643 276 pensiju un pabalstu saņēmēji, vidējais pensiju apmērs – tikai 59 lati. Pērn tika piešķirtas 35 542 pensijas, to vidējais apjoms – 50,12 latu. Savukārt bezdarbnieku pabalstus pērnā gada decembrī saņēma 43 866 personas, un pabalstu vidējais apmērs bija 48,29 lati. Atgādināšu, ka tie ir tikai uzrādītie ienākumi, un šīs summas noteikti būtu lielākas, ja visi godprātīgi maksātu nodokļus, kas, protams, ir utopija. Tas tomēr nenozīmē, ka valsts attiecīgajām finansu kontroles iestādēm nevajadzētu to spraust par mērķi.
Situācija sociālajā apdrošināšanā Zemgales rajonos ir diezgan līdzīga, atšķirīgs ir tikai pensiju un pabalstu saņēmēju skaits – Jelgavā tas ir lielāks nekā Bauskā vai Dobelē. Jelgavas VSAA filiālē bezdarbnieku pabalsti tiek maksāti 1964 personām un pabalstu vidējais apmērs ir 44,09 lati. Dobeles filiālē bezdarbnieku pabalstus saņem 861 persona, un to vidējais apjoms – 42,13 lati. Bauskā šie dati attiecīgi ir 1070 iedzīvotāju un 39,69 lati.
Arī pensiju izmaksās vērojama analoga situācija. Jelgavas VSAA filiālē visu veidu pensijas saņem 25 785 personas, to vidējais apjoms – 56,42 lati. Dobeles filiālē pensijas tiek maksātas 9830 iedzīvotājiem, bet to vidējais apmērs ir 55,52 lati. Bauskā ir 12 847 pensiju saņēmēji un vidējais pensiju apmērs – 55,20 lati.
Kā liecina VSAA statistika, Zemgalē ir mazliet mazākas pensijas un pabalsti nekā vidēji Latvijā. Šeit paveras plašs darba lauks vietējām pašvaldībām uzņēmējdarbības vides uzlabošanā. Jācer, ka Zemgales atzīšana līdzās Latgalei par mērķreģionu būs labs stimuls šā mērķa realizācijā.
