Glūdas pagasta Zemgales ciematā nu jau pusgadu darbojas sociālais dzīvoklis, kur mitinās trīs pagasta iedzīvotājas.
Glūdas pagasta Zemgales ciematā nu jau pusgadu darbojas sociālais dzīvoklis, kur mitinās trīs pagasta iedzīvotājas. Pavisam drīz viņām pievienosies arī kāds jauneklis.
Pagasta Padomes priekšsēdētāja Lauma Kalvāne teic, ka ideja par šādu dzīvoklī radusies tāpēc, ka pašvaldības budžetā trūkuši līdzekļi, lai vientuļos un vecos ļaudis varētu izmitināt pansionātos. Jāpiebilst, ka šādam atrisinājumam ir vēl viena pozitīva iezīme: dzīvokļa iemītniekiem nav jādodas prom no vietas, kur pavadīts vai viss mūžs.
Priekšsēdētāja skaidro, ka Zemgales ciematā jau kādu laiku bijis viens četristabu dzīvoklis, kuru bija iecerēts ierādīt kādam perspektīvam skolotājam. Taču šāda vajadzība neradās, un dzīvoklis stāvēja tukšs. Savukārt vairākus pagasta vecos iedzīvotājus bija paredzēts izlikt no īpašumu atguvušo saimnieku mājām. Tad arī pašvaldība sākusi apspriest sociālā dzīvokļa izveidošanu. Pagasts atrada līdzekļus, lai varētu dzīvokli izremontēt un labiekārtot.
Pašlaik trim sievietēm vairs nav jāuztraucas par to, vai ziemā būs silts, vai būs siltais ūdens, vai neaptrūksies gāze. Par to visu ir parūpējusies pašvaldība. Protams, nevar saņemt tik daudz un neko nedot pretim.
Lauma Kalvāne skaidro, ka katram dzīvokļa iemītniekam mēnesī jāšķiras no desmit latiem, kas ir kā artava par dzīvošanu šajā dzīvoklī. Priekšsēdētāja arī domā, ka tā nav liela summa, bet, to iemaksājot, iemītnieki jūt, ka arī viņi ir atbildīgi par savu labklājību.
Lai gan visas pašreizējās dzīvokļa iemītnieces ir spējīgas sevi apgādāt, tomēr dzīvoklim ir arī uzraugs jeb vienkārši cilvēks, kas izpalīdz pensionārēm. Šo pienākumu pilda sociālā dzīvokļa kaimiņiene Tamāra Kolzeļeva. Viņa atzīst, ka pienākums esot pavisam viegls, jo iemītnieces neesot īpaši prasīgas.
Tamāra stāsta, ka vēl viņai nav jādodas nedz uz veikalu pēc pārtikas, nedz arī jāgatavo ēst. Ar šo pienākumu pavisam mierīgi pensionāres pašas tiek galā. Patiesībā viņas dara vēl vairāk – ziemai top arī dažādi konservi , kas tiek nogādāti viņām atvēlētajā pagrabā. Dzīve šajā dzīvoklī neatšķiras no ikdienas citos. Tik vien tās atšķirības, ka viņas saimnieko trijatā.
Viena no trijām pensionārēm Anna Morozova stāsta, ka visu savu apzināto mūžu ir nodzīvojusi šajā ciematā un viņai būtu grūti pārcelties uz dzīvi pansionātā tālu prom no mājām. Annas kundze arī skaidro, ka tā tas būtu noticis, jo 2000. gadā viņai beigtos īres līgums ar mājas saimnieku, kur viņa dzīvojusi pirms tam. Tad viņai vairs nebūtu kur meklēt palīdzību. Toties šāds atrisinājums esot ļoti pa prātam.
Tagad viņai ir iespēja dzīvot tai pašā vidē, kur agrāk, un arī istabu viņa varējusi iekārtot pati ar savām mantām. Maksu par šo ērtību Anna Morozova neuzskata par lielu.
Pēdējā laikā gan Annas kundze daudz slimojot, bet par visu ir padomājusi pašvaldība – turpat līdzās atrodas feldšerpunkts, kur par sirgstošajiem Zemgales ciemata ļaudīm vienmēr parūpējas.
Anna Morozova arī vēlējās uzteikt komendanti Tamāru, kas vajadzības gadījumā arvien ir klāt. Viņa ciemoties ienākot arī tad, ja vecajām kundzēm neko īpašu nevajagot – tāpat vien aprunāties.
Iemītnieces savā starpā satiekot ļoti labi, un nekādām ķildām pat neatliekot laika. Viņas dzīvoklī jūtas kā viena ģimene, gan vēl bez vīriešu rokām, taču pavisam drīz viņām pievienosies kāds Glūdas pagasta bārenis, kuram pašvaldība kā pagaidu variantu ierādījusi ceturto istabu šajā dzīvoklī.
