Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks Ingus Alliks: «Jau hartas 1. pantā paredzēta simtprocentīga iedzīvotāju nodarbinātība».
Pēc vairāku gadu vērtēšanas Saeima beidzot izšķīrās par Eiropas Sociālās hartas ratificēšanu, tiesa gan – vienu tās punktu atstājot kā izņēmumu. Jau šobrīd tiek prognozēts, ka Latvijas sociāli ekonomiskā situācija vismaz tuvākajā laikā neļaus pilnībā izpildīt arī tos hartas punktus, kurus parlamentārieši ir akceptējuši. Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks Ingus Alliks apstiprina: ja tiks konstatēts, ka Latvija hartā teiktajam neatbilst, saņemsim brīdinājumus, bet pēc tam Eiropas Padomes ministru komiteja sagatavos rekomendācijas ar nepieciešamajiem uzlabojumiem.- Ko īsti paredz Eiropas Sociālā harta, kuru nupat vismaz daļēji ratificējusi Saeima?Tas ir Eiropas Padomes – organizācijas, kurā Latvija ir dalībvalsts kopš 1995. gada, – dokuments, starptautisks līgums, kurā ietvertas sociālās un ekonomiskās pamattiesības. Runa ir, piemēram, par tiesībām uz sociālo aizsardzību, tiesībām uz darbu un arodapmācību, kā arī dažādām citām lietām, kas saistītas ar sociālekonomisko situāciju. Tas nav nekas jauns, jo Latvija jau 2002. gadā bija ratificējusi tā dēvēto parasto Sociālo hartu, kas Eiropā ir kopš 1961. gada. Dzīves līmenim visā Eiropā uzlabojoties, 1996. gadā Sociālā harta tika pārskatīta, atsevišķos punktos paaugstinot standartus. Latvija 2007. gadā, parakstot pārskatīto hartu, apņēmās noteiktā laikā to ratificēt. Valdība kopā ar sociālajiem partneriem laika periodā kopš 2007. gada bija izvērtējusi mūsu valsts gatavību pievienoties šai pārskatītajai hartai, pirms to ratificēt. 2009. gadā parlamentā harta tika iesniegta ratifikācijai. Tiesa gan, jau tad bija paredzēts, ka tā tiks ratificēta nevis pilnībā, bet ar atsevišķiem izņēmumiem, proti, izņemot noteiktus pantus. Lai tos izpildītu, nevis tikai vienkārši ratificētu, rastos zināmas problēmas, jo mums trūkst tam nepieciešamo resursu vai arī nav atbilstoša līdz šim pieņemtā prakse, lai to darītu. Faktiski trīs gadus parlaments šo dokumentu skatīja – to darīja trīs Saeimas sasaukumi, līdz šomēnes beidzot otrajā lasījumā pārskatītā Eiropas Sociālā harta tika ratificēta. Pēc noteikta laika tā stāsies spēkā, un Latvijai nāksies gatavot ziņojumu vairs nevis par vecās Sociālās hartas, bet gan pārskatītās hartas izpildi. Eiropas līmenī tai ir savs uzraudzības līmenis, kas paredz reizi divos gados saistībā ar atsevišķiem pantiem katrai dalībvalstij sagatavot ziņojumu par hartas piemērošanu, un tad Eiropas Sociālo lietu komiteja izvērtēs – atbilst vai neatbilst dalībvalsts nosacījumiem, kas hartā noteikti, ņemot vērā gan tajā izvirzītos likumus, gan arī praksi. Šī komiteja saņem arī sociālo partneru un nevalstisko organizāciju komentārus un tad pasaka – vai valstī likumi un prakse atbilst hartai un vai mēs atbilstam tās izvirzītajiem nosacījumiem. Tiek arī konstatēts, vai valsts atbilst hartas prasībām. Ja tiks konstatēts, ka Latvija tajā teiktajam neatbilst, sākotnēji mēs saņemsim brīdinājumus, bet pēc tam Eiropas Padomes ministru komiteja sagatavos rekomendācijas, ko nosūtīs valdībai, norādot, kur ir nepieciešami uzlabojumi.- Vai pievienošanās šai hartai nozīmē noteiktus papildu izdevumus no valsts budžeta?Automātiski tas nenozīmē papildu izmaksas. Sākotnēji valdība piedāvāja ratificēt tikai tos pantus, par kuriem ir skaidrība, ka mēs jau šodien varam izpildīt. Protams, ir paredzēts, ka nākotnē tiks ratificēta simtprocentīgi visa harta, bet tagad, izskatot šo dokumentu, secināts, ka dažus pantus ratificēt nevajadzētu. Polemiku radīja hartas 30. pants – par tiesībām uz sociālo aizsardzību nabadzības un sociālās nevienlīdzības gadījumā. Lai Latvijas valdība šo pantu ieviestu, tas nākamajos finanšu gados prasīs papildu izdevumus gan valsts budžetā, gan pašvaldību budžetos, lai situāciju uzlabotu. To nāksies darīt, kaut vai palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu, kā arī atvieglojumus par apgādībā esošām personām, un tas prasīs noteiktu naudu no publiskajām finansēm. Šie jautājumi būs jāskata nākamā gada valsts budžeta kontekstā. Hartas ratifikācija pati par sevi rīt papildu naudu neprasa, bet, lai izpildītu saistības, perspektīvā līdzekļi būs nepieciešami.- Tas nozīmē, ka līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādībā esošām personām palielināšana ir teju neizbēgams solis?Tie ir vieni no risinājumiem, kādā veidā iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību mēģināt izlīdzināt. Nekur nav teikts, ka valdība izšķirsies tieši par šādiem lēmumiem. Varbūt tiks izdomāta vēl kāda panaceja, kā to izdarīt. Taču minētais variants varētu būt reālākie konkrētie soļi jau 2014. gada valsts budžetā.- Minējāt, ka 1996. gadā Eiropas Sociālā harta tikusi pārskatīta, ceļot tās standartus. Daži eksperti norādījuši, ka pirms 17 gadiem pieņemtie šobrīd Eiropas valstīm kļuvuši pārāk «trekni». Es, protams, neapgalvošu, ka tā ir taisnība, bet zināmā mērā šādiem apgalvojumiem var piekrist. Protams, jāņem vērā, ka jau hartas 1. pantā paredzēta simtprocentīga iedzīvotāju nodarbinātība, taču ir skaidrs, ka diez vai 21. gadsimta otrajā dekādē tas ir iespējams. Tāpat attiecībā uz minimālās algas sasaisti ar konkrēto ekonomisko situāciju – ir jāizvēlas. Vai nu mēs sasniedzam augstāku nodarbinātības līmeni, vai arī, nesamērīgi palielinot minimālo algu, vienkārši izstumjam no darba tirgus vienu daļu mazkvalificēto strādājošo, jo darba devējs optimizēs savus cilvēkresursus, liekot kādam citam darīt vairāk par nelielu piemaksu, bet mazkvalificētos atlaižot no darba. Ir jāņem vērā tās sociāli ekonomiskās realitātes, kādas ir mūsdienu laikmetā, kas nav ne 1961., ne 1996. gads, un atsevišķas prasības ir pagrūti izpildīt, jo publiskie resursi tam nav pietiekami. Apgalvot, ka šī harta ir pārāk «trekna», varbūt būtu pārāk skaļi teikts, bet to, ka atsevišķas normas ir grūti izpildīt ne tikai Latvijai, bet arī dažām citām turīgākām Eiropas valstīm, noliegt nevar.- Latvija ir atteikusies no Sociālās hartas panta, kas paredz noteiktu minimālās algas līmeni strādājošajiem. Kad Latvija varētu apņemties pildīt arī šo punktu?Protams, mums ir jādomā par to, kā Latvijā vispār celt gan vidējo atalgojumu, gan jebkura strādājošo algu, lai samaksa par darbu būtu cilvēka dzīves cienīga. Diskusija varētu būt par to, cik lielai jābūt minimālajai algai un vai mēs līdz ar neapliekamā minimuma palielināšanu to sasniedzam. Var jau tiesībsargs izteikties, ka minimālajai algai jābūt tādai, kas sasniegtu 68 procentus no vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas, bet būtiski ir arī manis iepriekšminētie aspekti attiecībā uz iespējām cilvēkam palikt darba tirgū. Ir jāmēģina gudrāk, pakāpeniskāk nonākt pie tā, ka brīdī, kad Latvijas valstī produktivitāte būs paaugstinājusies, mēs varēsim atļauties skatīties acīs ekonomiskajai realitātei. Skaidrs, ka tas noteikti nenotiks nākamajā gadā.- Par minimālo algu un tās apmēru uzņēmēji pauž viedokli, ka šim samaksas slieksnim vajadzētu būt nevis noteiktam ar politisku lēmumu, bet gan darba tirgus regulētam. Dažādās ES valstīs ir dažādi minimālās algas noteikšanas mehānismi. Latvija pagaidām ir gājusi ceļu, kas paredz, ka minimālā alga tiek noteikta kā mazkvalificētā darbaspēka aizsardzības mehānisms, kas arī pie mums tiek noteikts nevis voluntāri, bet gan sarunās iesaistot gan Latvijas Darba devēju konfederāciju, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Citiem vārdiem sakot, nevar apgalvot, ka mums nav sociālā dialoga. Ir atsevišķas valstis, kurās minimālās algas jautājums atstāts katras konkrētās nozares pārziņā vai arī ir ģenerālā vienošanās nacionālajā līmenī starp sociālajiem partneriem. Nav noteiktu pierādījumu, ka viens vai otrs modelis būtu labāks. Protams, attiecībā uz minimālās algas apmēru valstij kaut kāda kontrole būtu jāatstāj, bet lielākam dialogam par šo jautājumu vajadzētu būt starp darba devējiem un arodbiedrībām.- Vai Latvija varētu saņemt brīdinājumu no Eiropas Padomes par Sociālās hartas nepildīšanu vienā vai otrā punktā?Es tomēr atturētos paust pārsteidzīgus secinājumus. Mēs sagatavosim pirmo pārskatu, un tad jau Eiropas Sociālo lietu komiteja dos savu vērtējumu. Šī būs argumentu cīņa, bet risks, ka attiecībā uz jau pieminēto 30. pantu varētu tikt atzīts, ka Latvijā viss gluži neatbilst tā prasībām, pastāv.
