Kopš sociāldemokrātu šķelšanās nav pagājis nemaz tik liels laika sprīdis, taču notikuši vairāki būtiski pavērsieni abās frontēs.
Kopš sociāldemokrātu šķelšanās nav pagājis nemaz tik liels laika sprīdis, taču notikuši vairāki būtiski pavērsieni abās frontēs. «Ziņas» jau rakstīja, ka janvāra sākumā pieci bijušie sociāldemokrāti nolēma pamest Bojāra tēva loloto un valdīto Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) un Saeimā veidot atsevišķu frakciju, kā to paredz parlamenta kartības rullis. Šī grupa E.Baldzēna vadībā jau pamanījusies tikt pie jauna nosaukuma – Jaunā sociāldemokrātu savienība (SDS), kas gan vēl nav reģistrēta kā politiskā organizācija, jo partijas dibināšanas kongress paredzēts tikai šā gada martā. Tomēr SDS frakcija jau nospraudusi savu vietu uz Latvijas politiskās skatuves, proti, šis politiskais spēks sevi pasludinājis kā kreisi centriski orientētu. Tāda ir arī Rietumeiropas sociāldemokrātu politiskā orientācija, un SDS vēlas kļūt par eiropeisku partiju atšķirībā no J.Bojāra LSDSP, kas metodiski turpina savu jau pasen sākto Austrumu kampaņu. Visspilgtāk to iezīmēja LSDSP sadarbība ar politisko apvienību «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL») pēc Rīgas Domes vēlēšanām, kā turpinājums bija Maskavas viesizrādes, bet tagad jau gaidām LSDSP sadarbības līgumu ar M.Gorbačova vadīto Krievijas Sociāldemokrātisko partiju, kas it kā varētu sekmēt Latvijas Krievijas robežlīguma parakstīšanu un uzlabot kaimiņvalstu attiecības. Tas jau nekas, ka pats J.Bojārs Gorbačova reitingu Krievijā novērtējis tuvu nullei. Vienkārši Bojāra kungam vēl joprojām nepietiek drosmes atzīt, ka viņa partija varaskārē vai sponsornaudu ietekmē ir pārdevusies un krasi mainījusi savu politisko orientāciju pēc pašvaldību vēlēšanām 2001. gada martā, kad LSDSP vajadzēja izšķirties par valdīšanu Rīgas Domē vai vēlētāju uzticības saglabāšanu.
Arī pašlaik Rīgas Dome turpina tuvināšanos ar Maskavu, pamatojot to ar savstarpējo izdevīgumu. Interesanti, kāpēc pat projektu līmenī nav dzirdēts par līdzīgas sadarbības veidošanu, piemēram, ar Londonu, Parīzi vai Ņujorku, kas arī varētu būt gana izdevīgi, īpaši, integrējoties tādās organizācijās kā NATO un Eiropas Savienība. Ja atceramies vēl laikus, kad LSDSP nebija tikusi pie varas Rīgas Domē, tad varam secināt, ka tā bija cita partija, kas apelēja pie tā, ka savu programmu nav bijis iespējams pildīt, esot opozīcijā. Tagad, redzot to, kas notiek Rīgas Domē, varam secināt, ka šis politiskais spēks nespēj pildīt savus solījumus un tikai vēlas gozēties varas saulītē kā lielākā daļa censoņu, kas izvēlējušies politiķa karjeru. Var jau paskatīties, ar ko līdz šim izcēlusies Rīgas Domes vadība, taču pārsvarā tie būs dažādi skandāli un neizdarība (prāmis Rīga – Stoholma vēl joprojām nekursē, Pētera piemineklis Kronvaldparkā, Bojāra jaunākā medības Maskavas pievārtē, «Audi» A8 iegāde bez konkursa, Krievijas estrādes zvaigžņu koncerts Doma laukumā, aģentūras «Rīgai – 800» likvidācija, T.Ždanokas kandidatūra Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšēdētājas amatam). Tā varētu arī turpināt, taču noteikti Bojāram jaunākajam par visiem šiem jautājumiem ir sagatavotas «pārliecinošas» attaisnojuma runas, jo galu galā vēlēšanas arī vairs nav aiz kalniem un LSDSP noteikti centīsies visiem spēkiem uzspodrināt savu aptraipīto mundieri. Par to liecina arī partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja V.Lauska paziņojums, ka tuvākajā laikā frakcijai pievienosies jauni biedri. Ja tā notiks, tad Bojārs tēvs kārtējo reizi būs pierādījis savas spējas aizkulišu cīņās, kur bieži gūst panākumus, lai gan īsti nav zināms, kādiem līdzekļiem. Taču interesanti, kā Rīgas Domes vadība izskaidros vājos nodokļu iekasējumus galvaspilsētā 2001. gadā, kaut gan iekšzemes kopprodukta pieaugums republikā bijis liels. Vai tikai Dome pateicībā par atbalstu pašvaldību vēlēšanās nav atlaidusi kādus parādus sponsoriem, kas, ņemot vērā LSDSP pamanāmo reklāmas kampaņu, visai dāsni atbalstījuši partiju.
Taču kopš sociāldemokrātu šķelšanās var cerēt, ka sociāldemokrātija, lai kā to vēlētos pats J.Bojārs, Latvijā vēl nebeigsies, jo, pēc Baldzēna prognozēm, līdz šā gada martam, kad paredzēts dibināt SDS, tai pievienosies ap 700 bijušo LSDSP biedru. Tas arī varētu būt objektīvs rādītājs, jo daudziem nacionāli noskaņotiem Bojāra partijas biedriem nav pieņemama LSDSP politika Austrumu virzienā. LSDSP ģenerālsekretārs gan paredz, ka partiju varētu pamest ap 100 biedru. Šī prognoze gan, domājams, pamatojas uz cerībām daudzus, kas vēlas pievienoties Baldzēnam, ar solījumiem pierunāt nepamest partiju. Bez tam LSDSP jau pameta tās lielākā jauniešu organizācija Jaunatnes sociāldemokrātiskā savienība, kurai nebija pieņemama partijas izteikti kreisā orientācija un Bojāra tēva autoritārais vadības stils. Ne velti arī LSDSP ārkārtas domes sēdē uz partijas Liepājas organizācijas ierosinājumu rīkot ārkārtas partijas kongresu J.Bojārs iebilda, ka tas neesot nepieciešams, jo pēc šķelšanās partijā beidzot ir iespējams ieviest «tīrību un disciplīnu». Tas spilgti norāda uz Bojāra autoritatīvo partijas vadības stilu. Turklāt viņš nemitīgi atgādina, ka partijas vadība 33. kongresā tikusi ievēlēta demokrātiski un tiks pārvēlēta tikai pēc diviem gadiem. Šai sakarā der atcerēties, ka Ādolfs Šiklgrūbers savā laikā arī tika ievēlēts demokrātiski.
Apmēram šāda pašlaik izskatās politiskā niša, kuru aizņem atpazīstamākie sociāldemokrātijas pārstāvji Latvijā. Taču visdrīzāk līdz vēlēšanām arī sociāldemokrātu divās frontēs mūs sagaida ne mazums pārsteigumu.
