“Tie bērni, kuri Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumā atbildēja uz jautājumiem par vardarbību, pirms desmit gadiem bija piecgadnieki un sešgadnieki. Viņi izaugs, beigs augstskolu un būs vecāki. Pirmsskolas vadlīnijas nosaka, ka mūsu mērķis ir dzīvespriecīgs, aktīvs, radošs un darbīgs bērns, tāds, kurš labi jūtas. Viss pirmsskolas mācību saturs ir sociāli emocionālā attīstība. Viss pārējais – valoda, matemātika – ir tikai fons,” uzsver Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece.
Izglītības iniciatīvu centrs (IIC) sadarbībā ar VISC decembra sākumā rīkoja forumu “Mazu bērnu sociāli emocionālā labsajūta izglītības iestādēs”. Līdz šim izglītības iestādēs bieži uzsvars tika likts uz akadēmisko mācīšanos, bet jaunais izglītības saturs paredz, ka pedagogi stiprina sociāli emocionālo mācīšanos kā vienu no izglītības mērķiem. Paredzēt vietu bērnu sociāli emocionālajai labsajūtai ikdienas darbā, īpaši agrīnās izglītības posmā, ir pedagogu profesionālais pienākums un arī izaicinājums, uzsver foruma rīkotāji.
Pasākuma mērķauditorija bija pirmsskolas jomas koordinatori, reģionālie pirmsskolas mācīšanās konsultanti un konsultanti eksperti, pedagoģisko augstskolu mācībspēki, izglītības pārvalžu un nodaļu darbinieki. Eksperti ar praktiķiem diskutēja par to, kā labāk atbalstīt bērnus un ģimenes, lai bērni apgūtu mūsdienu sabiedrībā nepieciešamos prasmju pamatus un justos fiziski un emocionāli droši un piederīgi izglītības iestādei. Diskusijas eksperti – VISC, projekta “Skola 2030”, Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD), IIC un Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāvji.
Trešdaļa – riska grupā
IIC projektu vadītāja Kristīne Liepiņa iepazīstināja ar pētījuma “Mazu bērnu psihosociālās labsajūtas izpētes rezultāti piecās Eiropas valstīs”. Pētījums veikts Eiropas projekta “SEED: sociālā un emocionālā izglītība un attīstība” gaitā Horvātijā, Ungārijā, Latvijā, Norvēģijā un Nīderlandē. Tika pētīti piecgadīgi bērni, aptaujājot 144 pedagogus un 44 izglītības iestāžu vadītājus, uzdodot 29 jautājumus un iegūstot informāciju par 1200 bērniem.
Pētījumā noskaidroti apstākļi, kas veicina pozitīvu ietekmi uz bērnu psihosociālo labsajūtu. Tie ir stimulējoša vide, pedagogu kompetence un attieksme, attiecību kvalitāte (pozitīva attieksme pret bērniem), iekļaušana un dažādība, bērncentrēta pieeja – saskatīt un atbalstīt katru.
Savukārt psihoemocionālo labsajūtu izglītības iestādēs kavē un ietekmē liels bērnu skaits grupā, nepietiekams finansiāls nodrošinājums ģimenē, alkohols un citas atkarības, sadarbības trūkums ar vecākiem (“līderes” Latvija un Ungārija), vardarbība, kultūras un etniskā dažādība, šķiršanās, vietas un laika trūkums rotaļām gan telpās, gan ārā (Latvijā šāda problēma netika konstatēta).
Eiropā potenciālā riska grupā ietilpst vidēji 24 procenti bērnu, bet Latvijā – 31,8 procenti, un tā ieņem otro vietu tūlīt aiz Ungārijas (37,4 procenti). Labākie rezultāti – 7,2 procenti – ir Horvātijai. Tomēr pētījuma veicēji lūdz ņemt vērā atšķirības Horvātijas izglītības sistēmā, kā arī lielo rezultātu atšķirību starp Latvijas izglītības iestādēm, kurās tie variē, sākot no 12,5 līdz 70 procentiem. Jāpiebilst, ka zēni visās piecās pētītajās valstīs ir vairāk pakļauti iekļūšanai riska grupā nekā meitenes, bet Latvijā pat vairāk nekā divas reizes. Tāpat jāņem vērā, ka Norvēģijā 36 procenti pirmsskolas pedagogu ir vīrieši, bet pārējās pētāmajās valstīs – tikai sievietes, kas arī var ietekmēt zēnu uzvedību un pētījuma rezultātus.
Pētījumā secināts, ka skolotājiem ir izpratne par šo situāciju, taču viņi to saista tikai ar ģimeni un nesaskata savas iespējas veicināt bērnu labjūtību, uzsvēra K.Liepiņa.
“Pumpurs” – jau no mazotnes?
Arī IKVD vadītāja Inita Juhņēviča savā prezentācijā akcentēja sieviešu skolotāju pārsvaru izglītības iestādēs, Latvijai OECD pētījumā ieņemot pirmo vietu. Viņa stāstīja arī par projektu “Pumpurs”, kas, apmaksājot brīvpusdienas, mācību materiālus, sedzot transporta izdevumus u.c., palīdz jauniešiem nepamest mācības. Projekts paredzēts skolēniem no 5. klases līdz 18 gadu vecumam, taču šobrīd valstī pastāvošā situācija liek domāt, ka varbūt šādu projektu būtu nepieciešams organizēt jau pirmskolā, uzsvēra I.Juhņēviča. Nabadzība, alkoholisms un vardarbība ģimenē ir visbiežākie iemesli, kādēļ bērni kavē stundas un varētu pamest mācības. Taču tikpat bieži tiek minēti arī konflikti ar klasesbiedriem un pedagogiem. “Šis projekts ir par skolotājiem – sniegt atbildes skolotājiem, pirmkārt, lai viņi spētu atpazīt un būtu motivēti palīdzēt, un, otrkārt, spētu bērnam palīdzēt,” sacīja IKVD vadītāja, paužot neizpratni par projekta gaitā intervijās ar skolēniem dzirdēto, kas viņai licis uzdot jautājumu – mēs neprotam vai negribam palīdzēt?
“Pamanīt jau agrīnajā posmā – pirmskolā. Vai mēs to spējam?” vaicāja I Juhņēviča, stāstot par IKVD saņemtajām sūdzībām un pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāju vērtēšanu. “Vai vērtēšanā mēs redzam arī bērnu labizjūtu? Varbūt nepieciešams pārskatīt, uz kurieni mēs ejam un ko patiesībā vērtējam?” viņa vērsās pie auditorijas, liekot aizdomāties un meklēt atbildes.
Ko darīt izglītības iestādēs?
Uz šo jautājumu savā prezentācijā ar tādu pašu nosaukumu atbildes meklēja Rīgas pilsētas sākumskolas direktore un projekta “Skola 2030” eksperte Solvita Lazdiņa, atgādinot, ka jaunā mācību satura mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību jebkurā vietā Latvijā neatkarīgi no sociāli ekonomiskajiem apstākļiem. “Mēs drīkstam justies jebkā izglītības iestādē – visas emocijas ir klātesošas, un bērni mācās no mums,” sacīja S.Lazdiņa.
Bērnu sociāli emocionālās prasmes, ko nepieciešams attīstīt: saprast sevi; pārvaldīt sevi (tikt galā ar sevi); saprast citus (no piecu gadu vecuma); veidot attiecības ar citiem; pieņemt atbildīgus lēmumus.
S.Lazdiņa skaidro, ka, piemēram, prasmē pārvaldīt sevi ietilpst arī mācīt bērnam sadzīvot ar zaudējumu spēlē, ko viņš dara tad, ja kaut kas nesanāk, un tad, ja citi bērni atsakās viņu ņemt kompānijā u.c. Tādā gadījumā pieaugušais nosauc situāciju un mudina bērnu: “Nāc paskaties, ko citu mēs varam darīt!” Pedagogiem bērniem ir jāmāca veidot attiecības, jo mūsdienās ir ļoti maz bērnu, kas dabisku attiecību veidošanas pieredzi ir ieguvuši ģimenē. Arī skolotājiem ir jājūtas piederīgiem grupai, jo nevar veidot piederību, ja pašam tās nav.
Kā atbildīga lēmuma pieņemšanas piemēru S.Lazdiņa minēja vienošanos savas skolas pirmsskolas grupā, kur bērni nolēma, ka grupas dzīvnieks būs krabis. Tam visi piekrita un pieņēma noteikumus, kā par to rūpēsies. Kā attīstīt prasmes? Skolotājam tās modelējot, veidojot vidi un mācot prasmes ikdienā. Kā attīstīt prasmes izglītības iestādē kā kopienā? Prasmju attīstība jānosaka kā prioritāte, jānotiek sadarbībai ar ģimenēm un jābūt uz attiecībām orientētai videi.
Skola izteikts spriedzes avots
Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāve Daiga Eiduka savā prezentācijā meklēja atbildes uz jautājumu “Bērnu labbūtība mūsdienās – ko bērnudārzs un sākumskola var darīt?”. Biedrība “Latvijas Bērnu labklājības tīkls” dibināta 2014. gadā un apvieno 19 nevalstiskās organizācijas un ekspertus, kas uz bērnu un ģimeni raugās kā uz vienotu veselumu, veic pētījumus, aizstāv bērnu intereses nacionālā līmenī, izglīto sabiedrību, veicina diskusijas u.c.
D.Eiduka pastāstīja par pētījumu “Bērnu labsajūta Baltijas valstīs”, kurā pētīti bērni un jaunieši no 11 līdz 25 gadu vecumam. Pētījumā gūtās atziņas: mums ir liels skaits bērnu ar zemu emocionālās labbūtības līmeni. 33 procenti bērnu bieži jūtas uztraukti, 25 procenti – nomākti, 40 procenti – garlaikoti, 23 procenti – dusmīgi, 23 procenti – vientuļi, 22 procenti – bēdīgi. Skola minēta kā izteikts spriedzes avots. 53 procenti bērnu mācību iestādēs jūtas pārslogoti un noguruši, 51 procentam nepatīk iet uz skolu, 15 procentiem ir sliktas attiecības ar vienaudžiem, 24 procenti bērnu savā skolā nejūtas iederīgi, 18 procenti skolā piedzīvo fizisko vai emocionālo vardarbību (dati par 15 gadu veciem jauniešiem).
Latvijai ir viens no starptautiski zemākajiem rādītājiem ģimenes emocionālā atbalsta saņemšanā. Vairāk nekā 30 procenti bērnu novērtē, ka nejūt ģimenes atbalstu. Savukārt 25 procenti skolēnu atklāj, ka viņiem nav pietiekami daudz draugu un paziņu, ar ko kopīgi pavadīt laiku. Pētījumā piedalījās 170 skolēnu no astoņu skolu trijām klasēm.
Vieta, kur mācās tikai rakstīt, rēķināt un lasīt
Problēmas ar emociju atpazīšanu un vadīšanu, augsts agresijas līmenis (Latvijā viens no augstākajiem pusaudžu savstarpējās vardarbības rādītājiem Eiropas Savienībā), jēgpilnas līdzdarbības iespēju un iemaņu trūkums, trūkst sadarbības un savstarpējās komunikācijas prasmes, augsts stresa līmenis, bailes kļūdīties, bailes tikt vērtētam (vērtēšana ir iekļauta mūsu izglītības sistēmā) – tas viss raksturo skolēnus skolā. Tāpat nevar būt labbūtības, ja cilvēks jūtas kā upuris (iemācītā bezpalīdzība).
Sociāli emocionālās labbūtības nosacījumi, ko izveidojis ASV psihologs Martins Selingmans, paredz pozitīvas emocijas, iesaisti, pozitīvas attiecības, jēgpilnumu un sasniegumus. “Tās ir iemācāmas prasmes un jāmāca ne mazāk kā akadēmiskās zināšanas. Pamatzināšanu pakete jāapgūst līdz pamatskolai,” uzskata D.Eiduka.
Otrās SEED projekta daļas rezultāts ir grupu refleksijas metode WANDA, kas ir Beļģijas Arteveldes universitātes koledžā un Agrīnā vecuma inovāciju centrā izstrādāta refleksijas metode.
“Reflektēt nozīmē paskatīties atpakaļ un paanalizēt,” skaidro IIC programmu vadītāja pedagoģijas maģistre Sandra Kraukle. Kas ir grupas refleksija? Kopīgas refleksijas par praksi mērķis ir atbalstošā veidā uzlabot bērniem un ģimenēm sniegto pakalpojumu kvalitāti, pievēršot uzmanību sabiedrībai kā veselumam. Refleksijas mirkļi palīdz indivīdiem un grupām iemācīties vienoties, palielināt viņu empātijas kompetenci, atgūt darba motivāciju, analizēt savas prakses atklājumus, novērtēt dažādību. Tas ir svarīgi arī bērnu sociāli emocionālās labsajūtas uzlabošanai.
Šī metode sevī ietver atskatu uz notiekošo, izvērtēšanu, gadījumu izvēlēšanos (situācijas, kas pārsteigušas, šokējušas, aizkustinājušas vai urda, bijušas bez risinājuma utt.), jautājumu uzdošanu, perspektīvu apkopošanu (kā iesaistītie cilvēki uztver situāciju), ieteikumu un padomu došanu.
S.Kraukle uzskata, ka vienreiz mēnesī ir nepieciešamas vismaz astoņas deviņas šīs metodes nodarbības, katra 1,5 līdz divu stundu garumā, grupā piedaloties ne vairāk kā 15 dalībniekiem, ievērojot konfidencialitāti – grupā runātais tur arī paliek. Par ko runāt grupās? Piemēram, par to, ka bērns pirmsskolas izglītības iestādē neēd, grupas biedri atstumj vienu no bērniem utt.
Iemācīt sociāli emocionālās prasmes
S.Lazdiņa uzsver, ka līdz bērna trīs gadu vecumam pedagoga uzdevums ir nosaukt to, ko bērns dara, – tu esi dusmīgs, tev izlija zupa (to vajadzētu saslaucīt), tu spēlējies ar klučiem utt. Nosaucot to, ko bērns dara, viņam tiek iemācīta iekšējā domāšana, un bērns pēc tam darīs pats. “Tikai pedagogiem jāraugās, lai viņi “neaizrunā” bērnus,” atgādina S.Lazdiņa. Lielākus bērnus skolotājs mudina pašiem nosaukt situāciju, uzdodot viņiem jautājumus – ko tu domā, ko tu gribētu darīt? Strādājot ar piecus sešus gadus veciem bērniem, pedagogs ierauga to, ko bērns jau dara, – tu palīdzi, tu saprati, tu ieraudzīji, tu atteicies no mantas. Savukārt strādājot ar “grūtajiem” bērniem, skolotājs koncentrējas uz to, ko bērns dara labi. Turklāt pedagogam ir jārada vide, kur izmantot sociāli emocionālās prasmes, tas var būt, piemēram, rīta aplis, kurā katrs var pateikt, kā viņš šodien jūtas.
I.Juhņēviča uzsver, ka svarīgi ir, lai pedagogs pamana, ka bērns ir dusmīgs, noguris, un tad rodas dilemma – vai vadīt tālāk nodarbību, kā tas iepriekš paredzēts, vai pievērsties bērnam. “Ir jāapstājas, jāatceļ – primāri ir palīdzēt bērnam tikt galā ar šo situāciju,” iesaka I.Juhņēviča.
S.Lazdiņa piebilst, ka skolotājs to var tikai tad, ja viņš redz sevi un atzīstas sev – tā situācija mani sadusmoja, es nomierināšos, un tad mēs to risināsim.
Pedagogi diskusijā uzdeva jautājumus – kad atrast laiku sociāli emocionālo prasmju mācīšanai, un ko darīt ar neplānotajām situācijām? Ekspertu atbilde ir vienkārša – nepaslaucīt pagultē, bet risināt. K.Liepiņa atzīst, ka viss laiks, kas dots skolotājam, ir sociāli emocionālo prasmju veidošanai. Arī D.Eiduka piekrīt, ka jādara ir visu laiku, jo tā nav metode, bet dzīvesveids.
Tika arī konstatēts, ka diemžēl mūsu pedagogiem reflektēt un runāt par savu darbu nav ieradums. Taču tam būtu jāatrod laiks, jo tas ir tikpat svarīgi kā pedagogam bērnudārzā ieiet grupā, un tam ir jābūt ierēķinātam pedagoga slodzē, aicina I.Upeniece. Tāpat pedagogi nedrīkst nepamanīt vardarbību, justies bezpalīdzīgi vecāku priekšā, un izglītības iestādē ir jānosaka skaidri noteikumi.
Apstākļi, kas veicina pozitīvu ietekmi uz bērnu psihosociālo labsajūtu
● Stimulējoša vide
● Pedagogu kompetence un attieksme
● Attiecību kvalitāte (pozitīva attieksme pret bērniem)
● Iekļaušana un dažādība
● Bērncentrēta pieeja – saskatīt un atbalstīt katru
Bērnu psihoemocionālo labsajūtu izglītības iestādēs kavē un ietekmē
● Liels bērnu skaits grupā; nepietiekams finansiāls nodrošinājums ģimenē; alkohols un citas atkarības
● Sadarbības trūkums ar vecākiem (“līderes” Latvija un Ungārija)
● Vardarbība
● Kultūras un etniskā dažādība
● Šķiršanās
● Vietas un laika trūkums rotaļām gan telpās, gan ārā (Latvijā šāda problēma netika konstatēta)
