Ģirts Ķesteris un kolēģi no «Pannas teātra» sezonu sāks Jelgavā
«Pannas teātris» paredzējis jauno rudens sezonu ievadīt pilsētas kultūras namā 16. oktobrī pulksten 19. Jelgavniekiem tiks piedāvāta pirmizrāde – muzikāla dzīves spēle jeb komēdija divās daļās «Kukulis». Izrāde ar ironiju un zināmu daļu sarkasma analizēs līdzšinējo kukuļdevēju domu gājienu, atšķirību starp pateicību un kukuļdošanu un vienlaikus atklās veidus, kā īsti kukulis dodams.
Kukuļa «receptes» autori: scenāristes Gunta Kalniņa un Inta Bernova, režisors Juris Rijnieks, bet lomās – iemīļotie aktieri Ģirts Ķesteris, Maija Doveika, Zane Daudziņa, Aldis Siliņš un Juris Lisners, kuri ziedu vietā pēc izrādēm labprāt pieņems arī dažāda veida kukuļus.
«Nereti sastopamies ar situācijām, kad skaidri zinām – ir jādod vai jāpieņem kukulis, bet cilvēki nezina, kā īsti to darīt. Jautājumi «kur?» un «kā?» vieš plašu iespēju loku minējumiem, kas nereti noved pie nesaprašanās un izgāšanās,» uzskata režisors J.Rijnieks.
Kad jūs vicināt autoinspektora acu priekšā naudas zīmi un jautājat, vai nevarētu kaut kā sarunāt, un viņš vienmērīgā monotonā balsī nosaka: «Nevicinieties ar to naudu, nolieciet uz sēdekļa», skaidri redzams, ka jūsu zināšanas šajā jomā ir nepietiekamas. Turklāt katrs kukuļdevējs ir neglābjami līdzīgs mīlētājam, kuram nav pieredzes sava simpātiju objekta aplidošanā. Viņa motīvs ir jauks un sirsnīgs, bet izturēšanās neveikla. Varētu pat teikt, ka kukuļdošanas akta pamatā ir mīlestības jūtas.
Vai tiešām «Pannas Teātris» izrādē «Kukulis» apņēmies kliedēt neskaidrības un dot atbildes uz neērtajiem jautājumiem par to, kur, kā, cik un ar ko kukuļot. Varbūt izrādes nolūks ir izsmiet un atmaskot muļķīgās kukuļdošanas shēmas un pārvērst tās mīlestības pilnās attiecībās?
Spraigā izrādes tapšanas procesa īsā starpbrīdī «Ziņām» izdevās sastapt aktieri Ģirtu Ķesteri un uzdot dažus jautājumus ne tikai par «Kukuli» vien.
– Par jūsu aktiera pieredzi, turklāt visdažādākajos žanros, būtu grēks žēloties – lomu skaits sniedzas vismaz vairākos desmitos, ja vien nav pārsniedzis simtu.
Tāpat kā ar vecumu mēs pārstājam domāt par gadiem, tā līdz ar uz skatuves aizvadīto laiku – par nospēlēto lomu skaitu.
– Jums palaimējies arī filmēties.
Un tomēr tas ir maz, katastrofāli maz. Ja nerunājam par seriāliem, tad mana kinodarbība vairāk attiecas uz Krievijas kinoindustrijas ražojumiem.
– Un tomēr ir arī «Rīgas sargi» un «Sapņu komanda 1935». Daudzi pēcpadomju latviešu aktieri par tādām lomām un vispār par kino var tikai sapņot.
Citām valstīm vispār nav arī kino, mums vismaz pa trijiem gadiem reizi kaut kas nozīmīgs top. Par to jāpateicas Aigaram Graubam un Andrejam Ēķim kā producentam, kas izvēlas savu komandu, un man ir laimējies šajā «sapņu komandā» iekļūt.
– Kāpēc situācijā, kad darba netrūkst (no Dailes teātra jaunumiem ņemsim vērā kaut vai tikko septembrī pirmizrādi piedzīvojušo Genādija Ostrovska «Divi kapteiņi» vai Kaspara Rogas «Skudru sprintu», kas pavasarī rādīts Cēsīs, bet Rīgā pirmais starts vēl tikai būs), tika pieņemts arī izrāžu apvienības «Panna» dāvātais «Kukulis»?
Mana sadarbība ar Jura Rijnieka kompāniju jeb apvienību «Panna» sākās ar izrādi «Gribu bērnu!» (kas jelgavniekiem rādīta jau trīs reizes), ko tās veidotāji nodēvējuši par juteklisku komēdiju normāliem cilvēkiem jeb demogrāfisko sprādzienu divās daļās.
Kāpēc gan neiesvilināt skatītāju sirdīs patiesas ilgas un emocijas par savstarpējo attiecību dzīvinošo spēku, tieši šādam nolūkam veidotā izrādē – ārpus seriāla «UgunsGrēks» rāmjiem? «UgunsGrēks» kopā ar «Neprāta cenu» ir ilgākais latviešu dialogu seriāls pašmāju televīzijas vēsturē. Neticami, ka tā situācijas, notikumus un tekstus rada tikai divas simpātiskas latvietes – Gunta Kalniņa un Inta Bernova, kuras ir arī «Gribu bērnu!» un «Kukuļa» autores. Kāpēc gan šo potenciālu neizmantot arī ārpus «UgunsGrēka» ietvariem?
Līdz šim «Pannas teātris» bija vairāk aizrāvies ar tā saucamajām «stand-up» izrādēm, arī es tādās esmu piedalījies, tiesa, daudz smagākās nekā «Pannas» iestudējumos – «Teroristē» (režisors Dž.Dž.Džilindžers) un «Man arī būtu bail» (kopā ar grupu «Dzelzs vilks», režisors Mihails Gruzdovs), bet nejutos īpaši komfortabli. Sākumā arī «Gribu bērnu!» Juris Rijnieks gribēja veidot «stand-up» stilā.
– Tad «Gribu bērnu!» faktiski ir Ģirta Ķestera ideja?
Tas bija mans ierosinājums – paņemt «UgunsGrēka» komandu un scenāristes un izveidot pirmo Latvijā situāciju komēdiju, kur darbība notiek mazpilsētā. Manuprāt, brīnišķīgs projekts, kas «aplidojis» visas brīvdabas estrādes un kultūras namus. Likumsakarīgi, tamlīdzīgos projektos mēdz rasties vēlme pēc kaut kā jauna, jo tā Latvija ir tik liela, cik ir, un otrais aplis jau jātaisa ar ko citu. Šoreiz tā bija vairāk Jura Rijnieka iniciatīva, pieaicinājām arī jaunas sejas (vietā brīdināt, lai skatītāji negaida «UgunsGrēka» turpinājumu!), kā Juri Lisneru, un izveidojām šo sociālo komēdiju, sauksim to tā. Pareizāk, par sociāli lirisko komēdiju, jo neiztrūkstošs ir arī mīlas stāsts.
Arī «Kukulis», tāpat kā «Gribu bērnu!» (kuras mūzikas autors bija Niks Matvejevs), ir muzikāla izrāde, komponists – Artūrs Palkevičs, kuram «Kukulis» ir pirmais skatuves darbs.
– Tagad lasītāji uzmanīgi gaida Ģirta Ķestera domas par kukuļiem.
Diskusija faktiski ir par to, vai kukuli mēs dēvējam par pateicību un cik lielā mērā ar šo pateicības dāvanu saglabājam pilsonisku attieksmi pret korupciju. Tāpēc, manuprāt, kukulim ir dažādas kategorijas – viens ir «Jūrmalgeitas» skandāls, tad ir dažādi tā saucamie valsts un pašvaldību iepirkuma konkursi, kuros uzvar «lētākais piedāvājums», un tad ir kategorija, ko tiešām var dēvēt par pateicībām. Uzmanīgiem jābūt arī zemākajā līmenī – vai naudas dāvana policistam par ātruma pārsniegšanu būs pateicība. Bet ja es kādam uzdāvinu biļeti uz savu koncertu?
– Kam lai noskaņojas skatītājs, apmeklējot izrādi «Kukulis»: atpūsties, mācīties, kā pareizi vai nepareizi dot kukuli, vai arī kārtējo reizi nīgri nolūkoties, kāda mūsu sabiedrība tomēr ir samaitāta?
Instrukcijas mēs nesniedzam, un, tā kā pēc mūsu ieceres izrāde domāta kā komēdija, centīsimies, lai skatītājs neaizietu drūmākā noskaņojumā, nekā atnācis. Latvietim beidzot jāiemācās pasmieties pašam par sevi.
– Reti kuram mūsdienu aktierim ir tik plaša lomu amplitūda kā jums – no komēdijas līdz mēģinājumiem ietiekties apziņas (vai zemapziņas) tumšākajās dzīlēs, kā izrādēs «Psihs» un «Nekrofils» vai «Drakula. Svešās asinis», «Kaligula». Vai nepaliek bail, ka šāda psihoanalīze uz skatuves var iespaidot paša dzīvi?
Par laimi, režisori pēdējā laikā atskārtuši, ka man piemērots ir komēdijas žanrs. Bet jebkurā gadījumā profesionālim jāprot distancēties un jāšķir skatuves dzīve no ikdienas. Protams, vismaz iestudēšanas periodā kaut kāds iespaids jau paliek. Atceros, tā sākumā bija ar «Kaligulu», vienu no veiksmīgākajiem pēdējās desmitgades Dailes teātra iestudējumiem.
– Pirms nepilna gada skatītāji tika pārsteigti ar Ģirta Ķestera dziedāšanu izrādē «Pus es».
Tā bija Jāņa Lūsēna iniciatīva. Kādu nakti viņš man piezvanīja un teica – Ģirt, tev būs jādzied Ojārs Vācietis. Nevarēju atteikt ne Jānim, ne vēl jo vairāk Ojāram Vācietim. Gāja sarežģīti, gatavojām gandrīz gadu. Diemžēl rādām to reti, jo ārpus mūzikas nama «Daile» to izdarīt tehniski ir ļoti sarežģīti. To pieredzējām brīvdabas izrādē Taurenē.
– Un cik reižu nedēļā vispār iznāk kāpt uz skatuves?
Trīs četras jau nu noteikti. Bez «Kukuļa». ◆
