Tas bija 1945. gada 5. februārī, kad atkal tika sagatavoti lopu vagonu ešeloni un prom no mājām un dzimtenes aizvesti Latvijas iedzīvotāji, kuru vienīgā vaina bija Tēvzemes un brīvības mīlestība un prasme kopt savu zemīti.
Tas bija 1945. gada 5. februārī, kad atkal tika sagatavoti lopu vagonu ešeloni un prom no mājām un dzimtenes aizvesti Latvijas iedzīvotāji, kuru vienīgā vaina bija Tēvzemes un brīvības mīlestība un prasme kopt savu zemīti.
Vēl Kurzemē dunēja kaujas, vēl latviešu vīri stāvēja pretim sarkanajam mērim, bet Jelgavā jau bija sācies genocīds pret latviešu tautu. Pa 1941. gadā iebrauktajām sliedēm atkal ripoja cilvēku pilni lopu vagoni prom no Latvijas. Daudzi no viņiem aizbrauca uz neatgriešanos. Svešajā taigā un tundrā, nāves nometnēs bojā aizgāja tik daudzi. Ak, cik daudzi palika tajā tālajā, aukstajā zemē…
Maz bija to, kam laimējās moku ceļu iziet līdz galam un atgriezties mīļajā dzimtenē. Un tie, kas vēl esam, nākam katru gadu pie piemiņas akmens, lai vēl un vēlreiz apliecinātu jums, kas nepārnāca, savu cieņu, mīlestību un mūžīgu piemiņu. Lai jūsu liktenis ir kā brīdinājums mums, dzīvajiem, nekad vairs nepieļaut tādus briesmu darbus Latvijā. Mēs nākam šai vietā, kur sākās jūsu un arī mūsu moku ceļš, lai noliktu ziedus pie akmens, lai ar sēru karogiem apliecinātu mēs atceramies!
