Tāda ir jelgavnieces Marijas Kuzminas simtās dzimšanas dienas vēlēšanās. Visu mūžu viņa kārtīgi strādājusi pastā un dārzniecībā, kara laikā aizstāvējusi savus tuviniekus, bet vēlāk bijusi auklīte vairāk nekā divdesmit bērniem.
Jau vairākas dienas Ozolnieku novada sociālās aprūpes centrs «Zemgale» dzīvo šo svarīgo svētku noskaņā. «Savelkot aukstumam no atvērtā loga, pagājušo piektdien Marija bija apaukstējusies, taču tagad viss ir kārtībā,» iegriežoties simtgadnieces istabiņā, stāsta aprūpes centra vadītāja Astrīda Kroģere. Savukārt pati jubilāre atteic, ka vajadzētu uzmanīt viņas kaimiņieni, kas ir par dažiem gadiem jaunāka un kurai arī aukstais marta vējš var izraisīt saaukstēšanos.
Vāja veselība nav šķērslis dzīvot ilgi
M.Kuzmina dzimusi 1916. gada 16. martā. «Veselība man nekad nav bijusi stiprā, jo esmu kara laika bērns,» saka simtgadniece. Viņas vecāku ģimenē bijuši astoņi bērni, taču pieaugušo vecumu sasnieguši seši. Marija dzimusi un augusi Viļakas novadā, mācījusies Egļu pamatskolā, kuras gan sen vairs nav. Jaunībā dzimtajā pusē viņa strādājusi pastā. Tad no Latgales nosūtīta uz Valgundi, kur strādājusi par pasta nodaļas vadītāju. Vēlāk pārgājusi strādāt uz Jelgavas dārzniecību un ilgāku laiku blakus dārzniecībai arī dzīvojusi.
Jubilāres krustdēls LLU Vides un būvzinātnes fakultātes darbinieks Bruno Ažīts atzīst, ka krustmāte ir stingra un principiāla. Pēc atmodas, kad bija atjaunota Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīca, viņa mācītājam lūgusi krustdēlu kārtīgi nokristīt. Otrā pasaules kara laikā, kad Bruno piedzima, tas, viņasprāt, nebija pienācīgi izdarīts. «Karā krustmātes ģimenei gāja grūti. Marijas brālis bija apcietināts, un viņa gāja to glābt,» stāsta krustdēls.
Pati piedāvāja palīdzību
Skolotāja Viktorija Cimdiņa jubilāri atceras no 1976. gada, kad Marija, būdama pensionāre, dzīvoja vecā daudzdzīvokļu koka mājā Dobeles šosejas malā. «Kādu dienu, kad biju izgājusi pastaigā ar bērnu ratiņiem, mani piepeši uzrunāja nepazīstama sieviete, kas, izrādās, dzīvoja mums pretī. Viņa bija ievērojusi, ka viena ņemos ar bērnu, un pat bez atlīdzības piedāvāja nākt palīgā,» stāsta V.Cimdiņa. Vecajā koka mājā, kuras vietā tagad uzbūvēts lielveikals, dzīvojuši arī diezgan netīrīgi ļaudis un dzērāji. Marija gan vienmēr bijusi smaidīga, bet viņas istabiņa – sakopta un ziediem rotāta. Krustdēls B.Ažīts piebilst, ka jubilāre daudz lasījusi un bijusi erudīta. Marijai savas ģimenes nav bijis, taču viņa palīdzējusi izauklēt paziņu un radu bērnus. Pati simtgadniece teic, ka to bijis vairāk nekā divdesmit.
V.Cimdiņa stāsta, ka par dzīvi sociālajā aprūpes centrā Ozolniekos Marija sacījusi: «Cik man šeit ir labi! Man nekā te netrūkst!» «Tā ir, ka viņa visur redz pozitīvo,» piebilst kādreizējā kaimiņiene.
Sociālā aprūpes centra vadītāja A.Kroģere stāsta, ka, 18 gadu strādājot šajā darbavietā, tas viņai ir ceturtais gadījums, kad kāds no aprūpes centra iemītniekiem sasniedz 100 gadu robežu. «Visas ilgdzīvotājas mums bijušas sievietes, tikai vienam vīram izdevās nodzīvot līdz 99 gadiem,» saka A.Kroģere. Starp 294 aprūpes centra iemītniekiem vairāk nekā 30 ir vecāki par deviņdesmit gadiem.
Dzimšanas dienā M.Kuzminu sveica ne tikai viņas tuvinieki un savulaik auklētie bērni, bet arī Saeimas deputāte Janīna Kursīte-pakule, Jelgavas mērs Andris Rāviņš, Nacionālā teātra aktieri Dita Lūriņa un Mārtiņš Egliens un daudzi citi.
Latvijā palielinās simtgadnieku skaits
Kaut arī vidējā mūža ilguma ziņā (74 gadi) Latvija ir vienā no pēdējām vietām ES un pasaulē atrodas zemāk par 80. vietu, simtgadnieku skaita kāpums arī mūsu valstī ir jūtams. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati liecina, ka pēdējos piecos gados simtgadnieku skaits ir divkāršojies un pārsniedz piecus simtus.
Laikrakstu publikācijas parāda, ka nevienam no Latvijas simtgadniekiem dzīve nav bijusi viegla, viņi rūdījušies grūtībās. Sava loma bijusi arī gēniem – bieži vien arī vecāki dzīvojuši garu mūžu.
Jelgavā vecākā iedzīvotāja ir 1910. gadā dzimusī Tekla Šepeļeva, kas ir stingri katoļticīga un, labi aprūpēta, dzīvo dēla ģimenē.
