Atzīmējot Lietuvas Republikas neatkarības dienu, Jelgavas muzejā pulcējās lietuviešu biedrība «Vītis», kā arī latviešu, ukraiņu, krievu, ebreju, baltkrievu un poļu kultūras biedrību dalībnieki, lietuvieši no Bauskas un Dobeles, pašvaldības un katoļu baznīcas pārstāvji un viesi no Lietuvas – Kauņas Tehnoloģiju universitātes jauktais koris «Absolventas».
Latvijā bija patvērums
Svinīgajās uzrunās, ko teica «Vītis» vadītājs Aļģimants Burba un Latvijas lietuviešu kopienas vadītājs Rolands Žalnierjus, tika uzsvērts 1918. gada 16. februāris, kad, sabrūkot Krievijas un Vācijas impērijām, Lietuvas Padome pasludināja pilnīgu valsts neatkarību. Tā ir nozīmīga diena visiem lietuviešiem, lai kur viņi arī dzīvotu. Šogad vēsturiskajam notikumam aprit 98 gadi.
Trīs sveces par godu šai dienai aizdedza Jelgavas katoļu diecēzes bīskaps Eduards Pavlovskis, pilsētas mērs Andris Rāviņš un A.Burbas māte nacionālā partizāna sieva Veronika Burbaite. Viņa «Ziņām» atzina, ka ir pateicīga Latvijai, kas viņu pieņēma piecdesmitajos gados, kad kopā ar dēlu Lietuvā tika tvarstīta kā nacionālā partizāna sieva. «Manu pirmo vīru Viktoru nošāva 1952. gada 24. septembrī, bet Aļģis piedzima 20. oktobrī – tieši manā dzimšanas dienā. Neilgi pirms tam Viktors pastāstīja, ka teicis savam draugam Jozam, kas bija kļuvis par atraitni ar trim bērniem: «Ja es eju bojā, tad ņem manu sievu.» Pēc pieciem gadiem tā arī notika. Pārcēlos pie Joza, kurš ar bērniem dzīvoja Penkulē. Aļģis ieguva patēvu, kuru viņš ļoti mīlēja, bet man kopā ar Jozu piedzima vēl seši bērni.» V.Burbaite vecumdienās ir bērnu un mazbērnu aprūpēta, daudz lasa un ada.
Latvija kā patvēruma zeme bija arī Šudeiķu ģimenei. Uz pasākumu bija atnācis Ādolfs Šudeiķis. Viņa ģimene no Lietuvas Skodas rajona izsūtīta 1949. gada martā. «Es piedzimu Sibīrijā 1956. gadā. 1959. gadā ar cerību atgriezāmies mājās, taču tur bija ierīkots kolhoza centrs, un mums pateica, ka Lietuvā dzīvot nedrīkstam. Draudēja – ja to neievērosim, izsūtīs vēl uz 25 gadiem. Četrus mēnešus bēguļojām no vieniem radiem pie otriem. Čekisti vairākkārt mūs noķēra un atkal draudēja. Tad pieņēmām lēmumu pārcelties uz Jelgavu, kur jau dzīvoja tēva brālis, kas bija atgriezies no lēģera Magadanā Krievijas Tālajos Austrumos,» atminējās Ā.Šudeiķis. Kopā ar Sibīrijā augušajiem brāļiem viņš gājis krievu skolā, jo latviski nav pratis. Taču viņa dēli jau apmeklējuši latviešu skolu, vecāmamma ar viņiem runājusi lietuviski. «Man Lietuvā ir deviņi brālēni un māsīcas. Māte nāca no divpadsmit bērnu ģimenes,» stāsta Ā.Šudeiķis. Viņš lepojas, ka dēliem ir laba izglītība, viņi iekārtojušies dzīvē, turklāt dēls Andrejs bija pasaules junioru vicečempions kanoe airēšanā maratonā.
No lietuviešiem gaida brīnumu Rio
Arī Lietuvas nacionālo partizānu atbalstītāja un «Vītis» dalībniece Leongīna Upeniece 1959. gadā atgriezās no Sibīrijas «bez tiesībām dzīvot Lietuvas PSR». Viņa Sibīrijā bija satikusi savu mūža mīlestību Aivaru Upenieku, tādēļ pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, Jelgavas rajonā, notika kopā ar mīļoto cilvēku. Leongīna uzsver, ka Jelgavai bijusi liela loma Lietuvas nacionālajā atmodā. Te no 1893. Līdz 1896. gadam ģimnāzijā mācījās Lietuvas pirmais prezidents Antans Smetona (par politiskajiem uzskatiem no ģimnāzijas pēdējās klases viņu izslēdza). Interesanti, ka 1932. gadā Jelgavā 70 gadu jubileju atzīmēja dzejnieks Maironis, ko Lietuvā plaši sāka atzīt tikai pēc nāves.
Runājot par atmodu un valsts atjaunošanu pirms gadsimta ceturkšņa, bīskaps E.Pavlovskis minēja, ka Lietuva vienmēr Latvijai bija pussoli priekšā un latvieši guvuši drosmi no lietuviešiem. Lielā mērā 1991. gada janvāra barikādes Rīgā tapa pēc parauga, kāds jau bija Viļņā. Bīskaps piebilda, ka padomju laikos latviešu katoļi jutuši stipru lietuviešu ticības brāļu atbalstu. Viņš aicināja vienmēr novērtēt Dieva dāvanu – mūsu valstu neatkarību, ko ieguvām ar salīdzinoši nelieliem upuriem, no kuriem katrs ir tuviniekiem dārgs.
Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne minēja, ka vēsturniekiem būtu interesanti izpētīt Latvijas lietuviešu lomu atmodas vēsturē. Viņa atgādināja, ka tagadējais «Vītis» vadītājs agrākais Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks un pilsētas domes deputāts A.Burba 1988. gada 18. novembrī muzeja ēkas tornītī svinīgi uzvilka sarkanbaltsarkano Latvijas karogu.
Kādreizējais tautfrontietis Latvijas Ukrainas atbalsta biedrības vadītājs Pēteris Miļūns optimistiski sacīja, ka gaida brīnumu no Lietuvas vīriešu basketbola izlases šoruden Rio olimpiskajās spēlēs. Tā, viņaprāt, finālā varētu uzvarēt amerikāņus.
No Kauņas uz Viļņu vilciens iet stundu
Pasākumā uzstājās Jelgavas folkloras kopa «Dimzēns», Jelgavas mūzikas skolas audzēkņi, Bauskas lietuviešu biedrības vokālais ansamblis «Astra» un Kauņas Tehnoloģiju universitātes koris «Absolventas», kura dziedātāju vidējais vecums ir virs sešdesmit. Kora diriģents Lietuvas Mūzikas akadēmijas profesors Viktors Masevičs pēc koncerta «Ziņām» teica: «Mūsu kora nosaukums var likties mazliet savāds, jo esam taču padzīvojuši, ar sirmām galvām. 1967. gadā, kad dibināja kori, visi tā dalībnieki bija jauni Kauņas Tehnoloģiju universitātes absolventi.» Diriģents piebilda, ka viņš divas reizes nedēļā ar vilcienu dodas no Viļņas uz Kauņu vadīt kora mēģinājumus. «Simt kilometru attālumu jaunie vilcieni brauc stundā un piecās minūtēs, ir ērti,» piebilda V.Masevičs.
Vienā naktī iemācāma valoda
Par to, ka lietuvieši latviešu valodu un latvieši lietuviešu valodu «var iemācīties vienā naktī», «Ziņām» smaidot stāstīja «Absolventas» dziedātājs kodolfiziķis Gedimins Adlis. Viņš dzimis 1946. gadā piensaimnieku ģimenē, daļu bērnības un pusaudžu gadu dzīvoja Krinčinā Pasvales rajonā, kas atrodas pie Latvijas robežas. «Krinčinas iedzīvotāji biežāk brauca uz Bausku un Rīgu nekā Panevēžu vai Kauņu un par latviešiem runāja daudz laba,» G.Aglis atceras, kā sākusies viņa interese par Latviju.
Studenta gados Kauņas Politehniskajā institūtā (tagad Kauņas Tehnoloģiju universitāte) viņš dziedājis vīru korī, kas draudzējies ar Liepājas Pedagoģiskā institūta sieviešu kori. 1969. gadā pabeidzis augstskolu un sācis tajā strādāt. Taču 1972. gadā viņu un vēl apmēram piecdesmit jauno zinātnieku uz diviem gadiem iesauca padomju armijā. Tas noticis tūlīt pēc nacionālajiem nemieriem, ko izraisīja pret okupāciju protestējušā studenta Romas Kalanta sadedzināšanās Kauņas centrā (pēc šā traģiskā notikuma Kauņas ielās izgāja tūkstošiem cilvēku). Tā divus gadus Gedimins dzīvojis Rīgā, Bolderājā. Pa šo laiku apguvis Latvijas galvaspilsētas muzejus, Brāļu kapus un citas vēsturiskās vietas. «Dažkārt man teica, lai nemokos un runāju ar latviešiem krieviski. Taču es turpināju mācības, kurās man dažreiz palīdzēja arī mazi bērni,» ar smaidu atceras augstskolas pasniedzējs. Atgriezies Lietuvā, viņš abonējis latviešu avīzes «Padomju Jaunatne» un «Literatūru un Māksla». Tā latviešu valodas zināšanas progresējušas ne tikai viņam, bet arī sievai Diānai. Mūsdienās G.Adlis darbojas Kauņas latviešu biedrībā «Daugava», viņam ir daudz latviešu draugu starp fiziķiem, enerģētiķiem, politiķiem un vienkārši latviešu cilvēkiem.
