Otrdienas pusdienlaiks, aiz loga nemitīgi līst, ir drēgns un auksts.
Otrdienas pusdienlaiks, aiz loga nemitīgi līst, ir drēgns un auksts. Redakcijā palīdzību lūdz kāda sieviete. Izmisušā balsī viņa stāsta par kādu pamestu nosalušu sunīti, kas jau vairākas dienas stacijas parkā bezpalīdzīgi guļ puķu dobē. “Mana sirds vairs nevar ilgāk izturēt,” stāsta sieviete, un pār viņas vaigiem rit asaras. “Nezinu, kur lai iet, tādēļ pēc palīdzības nāku pie jums. Man žēl sunīša. Domāju, ka miris, pasaucu, bet viņš pacēla galviņu, gāju klāt, domāju – paņemšu uz mājām, lai sasildās un paēd, bet viņš metās bēgt. Tāds novārdzis un, izskatās, cilvēku sists. Nākamajā dienā sunītis gulēja turpat lietū izmircis. Kā tā var rīkoties pret dzīvniekiem? Rīt eju slimnīcā ārstēties, man ir slima sirds un zinu, ka nebūšu mierīga, kamēr nezināšu, ka sunītis ir siltumā aprūpēts un apkopts,” Lilijas kundze atkal sāk raudāt.
Zvanu municipālajai policijai un lūdzu palīdzību. Tālrunī mani laipni uzklausa policists, noskaidro zvanītāja personību un solās tūlīt braukt palīgā. Tikmēr sieviete redakcijā gaida un ir gatava kārtībsargiem doties līdzi, lai precīzi parādītu vietu, kur sunītis gulēja.
Lietus joprojām nav mitējies, un policisti ar suņu ķeramo cilpu mēģina notvert dzīvnieku, bet tas, sajutis briesmas, metas bēgt. Miega ampulu sunim, kas vēl ir kucēns, lietot nedrīkstot. Diemžēl šoreiz palīdzība suņukam izrādās nesekmīga.
Lilijas kundze nepadodas un dodas uz Veterināro klīniku Helmaņa ielā, kur viņai tiek solīts palīdzēt suņukam jau dienas laikā. Atgriežoties parkā, Lilijas kundze savu draugu atkal sastop vecajā vietā, viņa nopirkusi tam ēdienu. Uz vakarpusi sieviete atkal dodas uz parku, bet suņuka vairs nav. “Es ļoti ceru, ka Veterinārās klīnikas darbinieki solījumu turējuši, un dzīvnieciņš nogādāts siltumā. Pēc slimnīcas viņu centīšos sameklēt,” stāsta Lilijas kundze.
Kādēļ šis stāsts? Tādēļ, ka par labiem cilvēkiem un viņu darbiem jārunā atkal un atkal. Mūsos ir tik maz iecietības un mīļuma. Tā vien liekas, kas tur īpašs, – pilna pasaule ar klaidoņiem. Bet ja katrs no mums dzīvē kaut vienu reizi kādam no sirds palīdzētu, vai tas būtu klaidonis, sunītis vai gluži svešs cilvēks, pasaule kļūtu daudz tīrāka, labestīgāka un skaistāka. Varbūt vērts to izdarīt jau šodien vai rīt. Ticiet man sajūta ir lieliska! Prieks, ka arī Lilijas kundze slimnīcā savu labo sirdi dziedē ar miera un gandarījuma sajūtu.
