Kalnciemieša, ilggadēja Bulduru Dārzkopības vidusskolas pedagoga Osvalda Štrausa sirdslieta ir latviešu tautas deja.
Kalnciemieša, ilggadēja Bulduru Dārzkopības vidusskolas pedagoga Osvalda Štrausa sirdslieta ir latviešu tautas deja. Astoņos lielajos dziesmu un deju svētkos viņš ir bijis deju kolektīvu virsvadītājs. Kā viņš pats saka: «Septiņdesmit seši gadi – kur tad vairāk dejosi!» Taču Štrausa kungs vēl aizvien moži dzīvo līdzi svētku norisei un labprāt piekrita sarunai ar «Ziņām».
Kā ievirzījās jūsu dzīve, līdz kļuvāt par horeogrāfu, deju lieluzvedumu veidotāju?
Esmu dzimis 1927. gadā Kalnciema pagasta Brīvkalnos mežsarga ģimenē. Pēc Kalnciema skolas beigšanas gāju mācīties uz Bulduriem un vēlāk arī pabeidzu «agronomus» Jelgavā. Kad vācieši sauca karā, paslēpos mājās uz kūtsaugšas. Vēlāk no dienesta krievos izbēgt nevarēju. Tā apmēram gadu vajadzēja nostrādāt pie atmīnēšanas vecajos kara laukos tepat pie Svētes Jelgavas apkārtnē. 1947. gadā, kad beidzu Bulduru tehnikumu, man direktors tūlīt piedāvāja palikt turpat par fizkultūras skolotāju. Kā puika, protams, futbolu spēlēju, taču neko daudz vairāk par šo priekšmetu nezināju. Nolēmu, ka paralēli darbam mācīšos Fizkultūras institūtā. Pagāja vēl laiciņš, un direktors, kā jau Staļina laikos, pavēles tonī teica: «Biedri Štraus, jums jāmāca arī dejas!» Ballēs, protams, kaut kā dejojis biju, taču ar’ neko vairāk nezināju. Iestājos Rīgā deju ansamblī «Dzintarzeme». Tad gan man sanāca slodze – skolā stundas, gatavošanās sacensībām, ansamblī dejošana un vēl mācības institūtā. Drusku sabojāju veselību un Fizkultūras institūtā no otrā kursa aizgāju. Dejas tomēr nepametu. Pilnveidoju zināšanas kursos, semināros. Man laimējās mācīties no tādiem izciliem dejas meistariem kā Ingrīda Saulīte, Milda Lasmane, Harijs Sūna. Daudz ko apguvu arī pašmācības ceļā. Var teikt – pēc 1965. gada nākamajos astoņos lielajos dziesmu un deju svētkos esmu bijis viens no deju svētku virsvadītājiem. Tāds pats gods man ir bijis sešos no septiņiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem.
Tiekoties ar skolēniem virtuālās enciklopēdijas «Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa» veidotājiem, jūs uzreiz teicāt, ka esat nobažījies: šajos 23. dziesmu un deju svētkos vārds «deja» esot pazudis. Vienkārši ir dziesmu svētki, kuros – divi deju uzvedumi.
Protams, jāatzīst, ka vēsturiski šos svētkus sāka vienīgi kori. Dejošana nāca pēc tam. Mani gan vairāk uztrauc tas, ka šajos deju uzvedumos maz ietverts no mūsu klasikas – tautas deju zelta fonda. Tomēr, noskatoties lielos kopmēģinājumus, varu atzīt, ka ir arī jaunas, interesantas lietas, kas priecē. Lai tikai lietus nejauc labi samēģināt un koncertos nodejot!
Kādā ir atšķirība, strādājot ar skolu un pieaugušajiem dejotājiem?
Skolēnu svētkos saturēt kopā dejotāju tūkstošus ir grūtāk, tomēr ar bērniem ir interesantāk. Taču, lai kuri svētki tie būtu, sajūta, kad katrs no tūkstošiem cilvēku izdejojuši manis iecerēto, ir tik lieliska, ka gribas iziet stadionā un katram – lielam vai mazam – dejotājam iedot buču.
Par izcilajiem nopelniem 1998. gadā tikāt apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Taču ne mazākas apbrīnas vērts šķiet jūsu biogrāfijas fakts, ka septiņdesmit gadu vecumā kļuvāt par pedagoģisko zinātņu maģistru.
Par to jāpateicas LLU profesoram Guntim Rudzītim. Viņš mani rosināja maģistra darbā apkopot tautisko deju mācīšanā uzkrāto pieredzi. Darbs zināmā mērā bija balstīts uz dejotāju aptauju un vēlreiz apliecināja tautas dejas lielo nozīmi skolas vecuma jauniešu stājas un estētisko priekšstatu veidošanā.
Rakstā izmantots virtuālajā enciklopēdijā «Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa» Raivja Kaniševska gatavotais materiāls.
